14 March 2015 @ 12:40 am
 
Es nesaprotu, kāpēc es tik slikti runāju - skolas semināri, kaut kādas prezentācijas, intervijas utt. Škiet, ka man ir iepriekš jāizdomā teju vārds vārdā, ko tieši es par konkrēto tēmu gribēšu teikt, un tad tas arī mehāniski jāatkārto, nu, vismaz, ja runa ir par kaut kādām runāšanām auditorijas priekšā, tad tiešām - un tā tas ir pat tad, kad es esmu gatavojusies vai vienkārši jūtos konkrētajā tēmā/jomā gana kompetenta, lai varētu par to brīvi izteikties un paust savas domas (man reizēm ir problēmas pastāstīt, kā mani sauc un ko es daru, kas es esmu..), proti, man ir informācija, kaut kādas domas, secinājumi utt., bet es vienkārši nevaru tos nokomunicēt citiem. Tā ir pat tajos brīžos, kad es esmu diezgan droša par to, ko es gribu sacīt, piemēram, kad biju recenzents iesācēju autoru seminārā, tas bija visai briesmīgi, tāpēc tikko atteicu līdzīgu dalību dzejas slamā - un tas ir ārkārtīgi skumji, jo es zinu, ka, ja man, piemēram, par tekstiem būtu jāizsakās rakstiski, man nebūtu nekādu grūtību. Ja man uz daudziem jautājumiuem, ko cilvēki man uzdod, būtu jāatbild rakstiski, man nebūtu īpašu problēmu. Es rakstot varu izstāstīt un izksaidrot daudzas lietas, par kurām, runājot, sanāk kaut kāda nesakarīga murmulēšana un stostīšanās. Un es vienkārši nesaprotu, kāpēc tā ir, un tas nemaz nekļūst labāk ar pieredzi un laiku, īstenībā kļūst tikai sliktāk. Es varu iziet auditorijas priekšā, sapīties savos teikumus un pateikt, ka esmu apjukusi. Un man tik ļoti nav skaidrs, kāpēc, kāpēc, kāpēc. Es skaidri zinu, kas ir jāpasaka, vārdi tepat ir, bet paslīd man garām, un es pēkšņi nevaru atcerēties vienkāršus vārdus, jēdzienus, nevaru pabeigt domnu, es nezinu, kā iesākt teikumu. Rakstot tā gandrīz nekad nav - ja es zinu, ko es gribu pateikt, es gandrīz vienmēr varu sarindot vārdus vajadzīgajā kārtībā, ļoti bieži es varu atrast un sarindot vārdus pat tad, kad man nav ko teikt (es pat domāju, ka man tā dažkārt ir problēma), jo valodu es pazīstu un tai uzticos, es varu tajā radīt un meklēt, un nepazust. Īpaši, ja runa ir par lit., tas, ka tu nezini, ko un kā teikt, pat ir vēl labāk - man patīk tieši spēles prieks - valoda ir materiāls, no kura var izveidot pilnīgi visu, un es zinu, ka es to varu, kaut arī, rakstot tāpat ir visādas bailes un mokas, un kauns, ir viens brīdis, kad tas viss ir tālu aiz muguras - un es esmu pavisam brīva, tad man pieder manis pašas balss, un es zinu, ko teikt un kā to izdarīt.
Tad, kad man ir kaut kas jāizstāsta, man ir tāda sajūta, it kā pamats zustu zem kājām un es slīdētu prom, un valoda ir pret mani, es ar to mēģinu cīnīties, bet parasti tas ir bezjēdzīgi, jo viss izplūst un izšķīst milzīgā haosā, kuru es, starp citu, pat ļoti skaidri redzu - milzīgs krāsains vārdu okeāns, no kura es neko nevaru paņemt. Un, kad tā notiek, man ir tik ļoti kauns par sevi, jo ir sajūta, ka varbūt es nepūlos pietiekami, ka varbūt, ja es saņemtos un censtos vairāk, vārdi tomēr atrastos un es iegūtu kaut kādu kontroli pār situāciju, un viss nebūtu tik slikti, un tajā pašā laikā es zinu, ka es neko nevaru izdarīt, because something is missing there, ir kāda mehānisma detaļa, kura vienkārši nedarbojas vai vispār ir pazudusi - un tā ir tik milzīga bezspēcības sajūta.
Varētu domāt, ka problēma ir tajā, ka es par pasauli domāju līdzībās un kaut kādos izplūdušos tēlos: es ļoti bieži "redzu lietas", t.i. lietas, ko es gribu pateikt - nezinu, kā to varētu paskaidrot - vienkārši visu laiku ir krāsas un apveidi, līdzīgi kā ar personvārdiem, tādi ir arī idejām un konceptiem, par kuriem es domāju - visam. Bet tas neko neizskaidro, un, galu galā, rakstot es spēju lietas pateikt arī normāli un skaidri "ir tā un tā", es esmu spējīga rakstīt garus tekstus sakarīgā, saistītā valodā - citi tos var uztvert. Tātad problēma nav tajā, ka es nespētu izteikties un formulēt savas domas citiem saprotamā veidā. Vienmēr jau, protams, ir variants, ka tā ir tikai psiholoģiska problēma un man vienkārši ir bail runāt. Kaut kādā ziņā, protams, tā ir - man mēdz būt bail no cilvēkiem un komunikācijā es nejūtos ļoti droša, bet, man šķiet, ka tas nav tikai tas, jo, nu, piemēram, intervijās nav daudz jākomunicē, ir tikai jāizstāsta, ko tu domā par konkrēto problēmu, vai jāpastāsta par savu dzīvi, es varu tik ļoti apjukt, ka sāku sajaukt informāciju pati savas dzīves ietvaros (kas, man šķiet, visai smieklīgi, jo arī visādu personību, kuru daiļradē vai idejās es orientējos, biogrāfijas faktus es varu sajaukt vienā mierā).

Vienkārši liekas ļoti savādi, ka valodas ietvaros var justies tik atšķirīgi.
 
 
( Post a new comment )
briinumcepuminjsh[info]french_mime on March 14th, 2015 - 10:21 pm
Es arī runāju ļoti tizli, bet rakstu ļoti labi! Es arī nesaprotu, kāpēc. Iesāku teikumu un nav jausmas kā/nepietiek pacietības pabeigt. Man liekas varbūt es par daudz dzēru jaunības gados.
(Reply) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on March 14th, 2015 - 11:13 pm
njā, tās man arī varētu būt sekas. :)

bet jā - es daudz domāju par Tavu neseno ierakstu, proti, ka oficiālās sarunās izklausies kā robots - man arī ir kaut kā tāpat, es varu vai nu ļoti brīvi runāt ar cilvēkiem, kas tā ir ļoti reti, bet reizēm ir, vai arī - viss ir kaut kāds iestudēts - es dzirdu sevi no malas un man griežas ausīs, cik tas ir neīsti un samāksloti, bet nu var jau būt, ka es to tikai iztēlojos kā baigo problēmu, un tā ir visiem, sazin.
(Reply) (Parent) (Link)