Man bija līdzīgi. Pārgāja, bet es pat nezinu, kāpēc. Kaut kāds klikšķis, kurā es pārstāju domāt par cilvēkiem auditorijā kā par loģiskiem radījumiem, kam vajag runātu tekstu tādā pašā struktūrā kā rakstītu tekstu, bet gan kā par būtnēm, kas peld tajā pašā okeānā, un, ja es pieķeros pie pareizajiem atslēgvārdiem un frāzēm, tad es viņus varu aizvest tur, kur gribu aizvest (nu tb runāšana auditorijai ir tuvāka dzejai nekā prozai manā izpratnē)