ā, nu es arī mēdzu justies vainīga, bet man tā ir diezgan apzināta pieeja - jo es neribu dzīvi ONLAINĀ. es agrāk, kad man vēl bija vecais telefons, mēdzu justies vainīga arī par to, ka nevaru atbildēt uz īsziņām, un tas bija neadekvāti, tā kā, par ko justies vainīgam, vienmēr var atrast.
bet jā - tas arī citādāk, jo Tev tās ir darba lietas, lai gan vispār par tām man vēl vairāk liekas, ka būtu veselīgi ieviest konkrētus laikus, kad tu vecāku ziņas čeko un reaģē uz tām, un viņus arī par to informēt (teica cilvēks, kas darbus un skolas tekstus regulāri sūta/iesniedz naktīs). Bet nu jā - es negaidu, ka man četros naktī kāds dos fīdbeku par rakstu/recenziju vai atbildēs par uni lietām, tā kā es domāju, ka gan jau tie vecāki arī nemamz negaida, ka Tu viņiem steigsies tūlīt atbildēt.

es sāku uztraukties tikai tad, ja neatbild, kad nākamajā dienā pamsotos. :)