Vēl joporjām reizēm es jūtos kā maza sešgadīga meitenīte,kurai neparko nav jāuztraucas, nekas svarīgs nav jādara, bet visu dienu jāspēlējas
Dienas skrien tik nenormāli ātri, es katru dienu par to domāju, un pa dažām dienām tik daudz kas mainās, viss notiek tik ātri, es nespēju izsekot līdzi
vai tāda ir dzīve arī citās valstīs/kultūrās? I just can't escape it.  Es gribu iedzīvoties tādā mierīgā dzīves ritmā, man šis viss pilsētnieciskums maigi sakot ir līdz kaklam,
ja man būtu iespēja ,es labprāt aizbrauktu prom uz kādu mēnesi. Un ziniet? Man nepietrūktu šī mūžīgā stresa, man nepietrūktu šīs mūžīgās skriešanas.
Kapēc visam ir jānotiek tik ātri? Es tik bieži izmantoju teicienu ''Šķiet,ka tikai vakar'' ,bet tiešām ,lietas,kuras notika pirms apmēram 2gadiem, vai pat vairāk, tiešām tas notika tikai vakar.
Man vienīgajai tas tracina ārā? No tā visa nemaz nevar aizbēgt, tikai ,laikam paslēpjoties kaut kur dziļi laukos, ārpus zonas.
Man ir nepieciešams vienkārši atslēgties no pasaules.
Uz manas vecvecvecmāmiņas jaunības bildes, bija uzraksts ''Strauji kā viļņi rit mūsu mūža dienas''
Viņai bija taisnība, ne?
Liekas,ka šo mirkli,kad es par to visu domāju,es pēc gadiem atcerēšos un ieskatoties spogulī nesapratīšu, kas tā par seju.
Tā ir arī tagad, bet ļoti savādāk. Es vienkārši atceros kā es skatījos spogulī kad man bija seši. Viss ir pavisam savādāk un man tas nepatīk.