Tā stulbā sajūta,ka tu nekad neesi bijis īpaši gudrs skolēns,kur nu vēl gudrākais klasē.
Tā sajūta,ka tu kaut ko citiem tik šķietami vienkāršu vienkārši neproti atrisināt. Tā sajūta,ka tu zini,ka matemātiku tu vienkārši nenoliksi,jo tu vispār pilnīgi neko nesaproti. Tā sajūta,ka esi nelaimīgs biežāk nekā laimīgs,kaut gan no malas taču izskatās,ka viss,ko vien varētu vēlēties tev taču ir. Nu taču galīgi nav. Man zejabal ,ka es visu laiku jūtos left out un tā stulbā sajūta,ka tu nekad neesi pārliecināts par sevi tāpēc nekad nevari uzdrīkstēties,jo baidies izgāsties un tā visu laiku,dienu no dienas.




Un vēl tas,ka kaut ko klabā tu vari uzrakstīt tikai ,ja nav labs garastāvoklis.
ā,nu tad jau kādu nedēļu te būs vairāki ieraksti.

Un reāli es šodien tikai tā pa īstam un līdz galam aizdomājos par to,ka nākamais gads ir pēdējais vidusskolā.
Tas liekas tik jocīgi un arī liek justies ļoti laimīgai.
Atceros vēl pirmo skolas dienu,kad 12.klase mūs - mazos pirmklasniekus aiz rociņām veda skolā iekšā, atceros to patīkamo satraukumu, jo visi skolēni, skolotāji uz mums skatījās un man bija tāds prieks un lepnums,ka skolā esmu pati mazākā un,ka tik daudzi gadi vēl jāpavada skolas solā. Tolaik gan,es īsti nemaz neaptvēru,ko tad īsti nozīmē skola un labas sekmes. Tolaik pirmajā septembrī man lielākais uztraukums bija par to ,lai man nesvīst plaukstas un es iztēlojos,ka tieši uz mani skatās valsts prezidente. Ko gan tie mazie cilvēciņi nezidomās! Taču ,ak jā - 12.klase ,vēl tikai viens gads un viss! Tie ir tikai 9 mēneši. Nespēju noticēt,ka laiks tiešām tā skrien un īstenībā pat sajūtos it kā pusi no skolas laika būtu vienkārši nogulējusi,jo daudz ko vienkārši vairs neatceros. Ak, kā es gaidu pirmo septembri un vispār nākamo gadu,jo tā apziņa - pēdējais gads ir fantastiska. Bet līdz septembrim es tomēr izbaudīšu vasaru ,cik vien varu un mēģināšu vairs tik ļoti neaizdomāties par septembri,jo tas taču nekur nekur nepazudīs, tāpat jau pienāks! :)

Labāk nekad neko negaidi no otra,tad nesanāks arī vilties.
Vislabākā sajūta ir otram dot,ne no otra neko lūgt.

Ne vienmēr vajadzīgs apkārt vesels bars ar cilvēkiem,dažreiz pietiek ar vienu,bet īpašu,ar kuru Tu jūties tā,it kā būtu kopā ar visu pasauli.

Un reizēm,reizēm tik tiešām ļoti gribas būt naivai mazai meitenītei, aizskriet tālu tālu prom,ko kājas nes... Nedomājot uz kuru pusi un paslēpties kaut kur no šīs ļaunās un cietsirdīgās pasaules,ielīst kādā stūrītī, pietupties,paslēpties un raudāt. Raudāt,kamēr aizmigt.
Paslēpties, no visiem meliem un sāpēm un vismaz vienu dienu neizjust ietekmi, to spēcīgu spiedienu.. Reizēm arī liekas,ka tā var - paslēpties tā,lai visas nelaimes paiet tev garām, lai aizlido projām, lai tevi neierauga. Taču,man liekas,ka var tikai otrādi.

Ja es jūtos nelaimīga,es visu vakaru varu klausīties mad world , Misery Business un skatīties Johnny Depp advice, bet nākamajā rītā es jutīšos un izskatīšos 2x sliktāk ,nekā aizejot gulēt.

Kāpēc gan maziem bērniem māca,ka elkoņi nedrīkst atrasties uz galda?
Man ar mācija, tikko atcerējos.
nesaprotu.

Nu,tiešām - kā var būt nogurums no nekānedarīšanas? Man šodien var:D

Man tagad noderētu vēl viens šāds vakars ar psychokiss ! thank you :)
Kas gan  var būt labāks par saldumiem, nu labi - kas var būt labāks par  čipšiem un mērciti? (mm)

pag,ko?
Es pareizi sapratu? Rīt ir jau sestdiena? Un ko es esmu izdarījusi pa šo brīvo nedēļu? 70% no tā pavadīju kleistos! vai kaut kā tā.
Bet kur tas laiks skrien? Kā VIņš nesaprot,ka nav kur steigties :(

This is kind of hard to understand, but sometimes you can try so hard at something. Sometimes you can be so prepared, and still fail. I've often said a man's character is not judged after he celebrates a victory, but by what he does when his back is against the wall. So no matter how great the setback, how severe the failure, you never give up. You never give up, you pick yourself up, you brush yourself off, you get up and move on and overcome !

So... You have not given up on me, and I will NOT give up on you!

Man ir tāda pati sajūta ,kāda bija apmēram pirms gada sākot iet uz treniņiem... ar laiku šī sajūta pazuda - apgūstot visu,ko vajadzēja apgūt un iegūstot jaunus draugus. Bet man tagad ATKAL ir tā sajūta.Es domāju,ka šī sajūta vairs nebūs, jo es jau tur,kur trenējos jau jutos kā mājās,savā vidē. Bet tagad... Tā sajūta,hmm.. vienā teikumā sakot laikam būtu - tizlene,kura neko nesaprot!
yeap,that's the feeling: D
un atkal no jauna,ATKAAAL jāiestāsta sev - ar laiku,ar laiku tā nebūs,vēlak būs labāk un tamlidzīgas frāzes. so annoying.

...un sāp sirsniņa...

šodiena tāda nedaudz laimīga,ar smiekliem,uztraukumiem un vēlreiz smiekliem

Un vakar... vakar es pēc treniņa ar savu vismīļāko zirgu gandrīz apraudājos,tikai šodien pielēca,ka nekad vairs nebūs tā kā bija.
Bet..es jau nepazūdu nekur,es palieku turpat,mēs jau tiksimies,ja es atnākšu... es tikai lapbprātīgi un mazliet tomēr negribīgi iekāpšu citā pasaulē,pasaulē,kurā es nezinu vai man būs vieta,bet.. noskaidrosim.

Tik labs... gatavojos braukt uz Kleistiem,krāmējos utt
Sāku taisnot matus,krāsojos... un tad pēkšņi no vienas istabas gala - ''Tu tak nebrauc uz balli,bet gan ej uz stalli!''

lol : D

Es tikko pēkšņi atcerējos kā bērnu dārzā bija noņemšanās ar plastilīnu, bija jātaisa viss kaut kas...un tā smarža ..hmm..
Es gribu nopirkt plastilīnu : D





plastilīns,plastilīns,plastilīns,plastilīns
tas ir tik dīvains vārds,ja vairākas reizes izlasa/pasaka :D
weird.

Un ielaužas nedaudz ,nedaudz greizsirdība,atmiņas un ''Bet agrāk viņas nemaz nebija pazīstamas''

Man ir bail,bail,bail,bail.
Un ja nu viņa nūs baigais monstrs,kurš sper,kož un lidina nost? Kaut viņa pret mani būtu jauka : )


(runa ir par zirgu,hah)