Un reizēm,reizēm tik tiešām ļoti gribas būt naivai mazai meitenītei, aizskriet tālu tālu prom,ko kājas nes... Nedomājot uz kuru pusi un paslēpties kaut kur no šīs ļaunās un cietsirdīgās pasaules,ielīst kādā stūrītī, pietupties,paslēpties un raudāt. Raudāt,kamēr aizmigt.
Paslēpties, no visiem meliem un sāpēm un vismaz vienu dienu neizjust ietekmi, to spēcīgu spiedienu.. Reizēm arī liekas,ka tā var - paslēpties tā,lai visas nelaimes paiet tev garām, lai aizlido projām, lai tevi neierauga. Taču,man liekas,ka var tikai otrādi.