Un reāli es šodien tikai tā pa īstam un līdz galam aizdomājos par to,ka nākamais gads ir pēdējais vidusskolā.
Tas liekas tik jocīgi un arī liek justies ļoti laimīgai.
Atceros vēl pirmo skolas dienu,kad 12.klase mūs - mazos pirmklasniekus aiz rociņām veda skolā iekšā, atceros to patīkamo satraukumu, jo visi skolēni, skolotāji uz mums skatījās un man bija tāds prieks un lepnums,ka skolā esmu pati mazākā un,ka tik daudzi gadi vēl jāpavada skolas solā. Tolaik gan,es īsti nemaz neaptvēru,ko tad īsti nozīmē skola un labas sekmes. Tolaik pirmajā septembrī man lielākais uztraukums bija par to ,lai man nesvīst plaukstas un es iztēlojos,ka tieši uz mani skatās valsts prezidente. Ko gan tie mazie cilvēciņi nezidomās! Taču ,ak jā - 12.klase ,vēl tikai viens gads un viss! Tie ir tikai 9 mēneši. Nespēju noticēt,ka laiks tiešām tā skrien un īstenībā pat sajūtos it kā pusi no skolas laika būtu vienkārši nogulējusi,jo daudz ko vienkārši vairs neatceros. Ak, kā es gaidu pirmo septembri un vispār nākamo gadu,jo tā apziņa - pēdējais gads ir fantastiska. Bet līdz septembrim es tomēr izbaudīšu vasaru ,cik vien varu un mēģināšu vairs tik ļoti neaizdomāties par septembri,jo tas taču nekur nekur nepazudīs, tāpat jau pienāks! :)