jā, jā, kaut kur atkal ir jāiet, kaut kur atkal ir jāskrien, jo nakts tik histēriski elso loga rūts otrā pusē. Nē, saņemos, iekožos zemenē un domāju- tu, stulbā narkomāne, kā tu saslimsti ar cilvēkiem, tā tu esi saslimusi ar nakti, vandīšanos pa svešiem ēnainiem nostūriem. pamošanos velns viņu zina kur un tad steberēšanu intīmā dialogā ar rīta sauli uz mājām, atstāstot viņam visu, visu. Viņš parasti ir godīgs un neliekuļoti tieši acīs arī pasaka, kas un kā, tad mēs abi ironiski pasmejam par mani un atvadoties pamāju ar segas stūri. Un tagad atkal- lomkas. Viss trīsuļo, man nepietiek, vajag vēl, vēl ielīst un piedalīties citu cilvēku aurālajos un informatīvajos laukos veidojot savu tīri vai noslēpumaino biogrāfiju. Man vairs nesāp, esmu nemirstīga. Man nav ilūziju par iespējamo turpinājumu, viss ir skaidri zināms, apgriezieni uzņems tempu un man nebūs laika nepaspēt, drīz jau vairs nevajadzēs pavadoņus lai četros no rīta pārplēšot striķus kaut kur dotos, pazustu starp cirka ugunīm un čigānu kolbām. maniakāli, ar nazi. un tad jau es stāvot starp virvesdejotāju un klaunu atkal nejauši ieraudzīšu kādu, kuram piesprādzēt visu savu mīlestību. Un atkal mana identitāte Titāniski kaukdama slīks un man nebūs žēl.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}