pelican

es pat nezinu, cik patiesībā man ir bail no cilvēkiem, gribētos izčukstēt akmenī un varbūt tad viņš ar savu raupjo struktūru varētu noorganizēt manī kādu vispasaules miera minūti, ne trulas vienaldzības vai prātuļojošas prātvēderības nožēlojamo spēku, vai arī narkotiskās peldes kilometru virs mākoņu grēdām, no augšas koordinējot  virzību, vai pretēji- iegrimstot tumšā zilganzaļā tumīgā miglā, rāpojot uz ceļiem pa savu murgu aleju.

Vakar stāvēju un klausijos pretī stāvoša vīrieša sejā, kurā ik pa brīdim savilkās ņirdzīgi, laikam smaida grimasē domāti vaibsti, un klusi tajos pazuda uz iekšu vērsti smiekli. Nevienas dzidras skaņas- absorbcijas, noslāpšana pirms notikuma- bailes, kas sažņaudz rīkli, neļaujot smiekliem brīvi plūst no viņa augstslejām ārā. paklausieties putnu.. un tad savus smieklus, kā tie samocīti kūļājas tava ķermeņa velvēs. un mīlestība līdz ar viņiem, uz iekšu vērsta klusa kūpēšana..un noslāpšana. Nosmakšana pašam savā mīlestībā. bet mani nesaudzigie novērojumi liecina, ka man ir mazāk bail, kamēr pretimstāvošajam vairāk un tad tu sadusmojies un nevis lēnītēm klusiņām apošņaji mani un es tevi, bet iedragāji ar buldozeri iekšā- uzstādiji definīciju, izgāzi krūti un turpināji iekšupvērsti irgāt. Kā man gribējās pazust, iežūt asfaltā un iesūkties mirušajās smiltīs zem tā. Bet man nebija iespēju tāpēc es stāvēju iepretim un ar neveiklu kustību centos paslēpties aiz lētām plastmasas brillēm. Es jutu, ka vajadzētu spēlēt pingpongu ar asprātībām un flirta iezīmēm, bet pret betona sienu atspiedušais ķermenis ar mazām prāta paliekām spēja tikai drūmi pētīt tavu seju caur dzelteno stikliņu. manis tur vairs nebija, tas bija noticis vai dziļi zem asfalta vai izgaistot gaisā vai kādā vēl neatklātā matērijā es biju sadalījusies miljoniem putniņos un brīvi atpakaļneskatoties aizplivinājuesies uz civillizācijas smagnējuma neskartām vietām. neko, un tagad, tieši tagad es jūtu, kā manā ķermenī pamazām atgriežas caur sienām, caur balkonu, caur vīraka garaiņiem, caur mūziku mazas dzīvsudrab pilītes, instinktīvi pieķeroties viena otrai un tiecoties uz šīs dzīves laikā ierādītajām mājām. Kuras šobrīd neviens baiļu izvārdzinātais neapdraud. Elle tie ir citi!