pelican

šķjiet ka tûliņ, tûliņ kaut kas atrisinâsies. domas tekalē, sagurusi neiecietība pret domu kukaiņiem. viss šķiet tāds banāls un bērnišķīgs, ne tā, ka nestilīgs, bet absolūti oldskūlīgs, tāda provinciāla padarīšana- domāšana. arī citu cilvēku domiņas liekas miljons reižu apžļambāta secondhand košļene.
visas tās psoholoģiskās spēlītes un iebēgšana tēlos.
ir cits līmenis, bet es uz viņu neeju. kāpēc? paradums. stulba atkarība, kaut ko saprast mentālā līmenī, kārtot vai demolēt ap sevi.
tāda nožēlojama izvirtībiņa. nē es nenicinu, es neesmu naids, mani pat pārņem bezspēcīgs maigums pret šo cilvēcisko aspektu tevī, sevī. mīļi-bēdīgi.

jo viss, viss apkārt darbojas, lai visi būtu atkarīgi un bēdīgi. šī ir atkarību ēra. fiziski, garīgi, mentāli paverdzināti. viens otram to nodara. mana māsiņa, gudrā skaistā māsiņa tūlīt iesaistīsies kaut kādā faking reklāmas industrijā, kas reklāmās izmanto NLP. fak, arī viņa piedalīsies cilvēku nozombēšanā. lai vajadzētu to, ko nemaz nevajag. lai rastos iztrūkums un nepilnība bez īpašā un neaizvietojamā PRODUKTA. štatos, ja uzkārtos internets cilvēki vispār gadiem nespētu atkopties, viss ir elektroniskajā sistēmā, absolūta atkarība, narkotikas, domu narkotikas par rozā dzīvi, cigaretes..alkohols. kādiem jābūt- kādi neesam. bēdīgi. viss griežas un krakšķ mūsu kauliņi. paši griežam un paši lūstam.

es atsakos. kad domājas, tad nevar nezināt. kad nedomājas, tad ir daba un daudz mīlestības, bet neviena paša cilvēka, jo viņiem domājas, dažādas elektrības plūsmas..nesaskaras. tas ir bēdīgi. jo nedrīkst izslēgt cilvēkus, izgrūst. nedrīkst izslēgt vienu krāsu varavīksnē.