vot kāpēc man nevarētu uzrasties kāds sludinātājs, kāds kurš pabalstītu un atstutētu maldīgos brīžos? Jo ir tik grūti balansēt starp savām saaudzētajām realitātēm. skatīties savam saslāņojušajam cilvēkam acīs un viegli smaidīt, kad viņš nosvīdis mahājās, tinkšķ un pinkšķ un cērt kājeles tavās galvaskausa sieniņās. es dienā kādas vismaz simtpiecdesmit reizes pie sevis saku: tā nav īstenība, tā nav tagadne, tas ir izdomāts. emocijas un prāts ir tāds tandēmiņš, affigeķ. piemēram šodien sešreiz sevi pieķēru kā sāku tīties skumju cietējas plīvuriņā, asariņas sariešas un tā, un tad es sev ielaižu kārtējo tagadnes injekciju (tas ir tik neorganiski, taciņas jau iestaigātas, ja)..un nāk smiekli. viss lielais traģiskais rūgtums atkāpjas kā ūdens jūrā kārpas atpakaļ pa smiltīm. vot tā ir.
piemēram burkāns. īstenība, oranžs, kraukšķ, garšīgs, burkānā dzīvo Dievs. vot patiešām šaubos vai visā tajā tautiņā pierē viņš mitinās.
nolaisties pie papēžiem, nolaisties pie melleņu blaktīm, tipināt gar burkānu un priecāties.
viss, rīt pārkārtošu istabu. kad salabosies fočik, sabildēšu mežu, takas, jūru, salikšu pa visu sienu. sēnes lasīšu.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}