pelican

tā dzīvot nedrīkst. tas nešķiet kaut kā godīgi. tas nešķiet kaut kā pa īstam. nomainīt vienas tabletītes uz otrām, vērot kā koku ēnas pāriet mākoņos, naktī pie atvērta balkona klausīties neesošā atejošā kuģī un sapņot par visskaistākajiem tiltiem. daudzstāvīgiem baltā miglas izplatījumā ietecējušiem. raudāt uz ielām ārzemniekiem par prieku, pīpēt nejēdzīgi daudz un skatīties neko neizsakošās savu draugu sejās un nedzirdēt kartonizētus neko neizsakošus stāstus, vērot viņu fizioloģiju. cik mēs tomēr esam nožēlojami ādas maisi ar savām porām, asakām un kiškām. niecībiņas. ar haizivs cienīgām ambīcijām un pretenzijām. atmuguriski slīdēt prom paklūpot pār bioloģiskām smakām, atdauzot pirkstgalus pret realitātes dzelzs vārtiem. glorificēt savu ģimeni.
katru dienu vienreiz kārtīgi izvemties. vest dialogus ar ēdiena slīdīgajām ādiņām savā mutē. mīlēt svešu tumsu. minēt Dievu. vēlmes komā. aizmirst kā  turpināt, aizmirst ceļu, virzienu, aizmirst kā kustināt kājas, lai noturētu līdzsvaru. tā dzīvot ir kaut kā grēcīgi, nežēlīgi pašai pret savu izmocīto sirdi. kāds atkal aiz loga žņaudz manu vārnu.