Man patiešām ir žēl dažus mazulīšus. Un tas nav kaut kāds pretīgs augstprātīgs žēlums tā- no troņa pabužinot salipušās spalviņas, nē, tas ir tāds, kas liek citu cilvēku sāpju vibrācijām iztriekties cauri priekškambariem, kambariem un iestrēgt kā jūras zivs asakai sieniņā. asais enkura āķītis, kurš liek murgot, murgot murgus enerģijas apēdājus. Nav jau vairs bail pamosties, tikai bezspēks no rītiem un vakariem. bezspēks un rekordliels ātrums skriešanā atmuguriski. bet tikpat labi varbūt es barojos no mīļo šausmām, rodu apstiprinājumu tam, ka cilvēki ir vienaldzīgi un neprognozējami monstri. ar vienu roku glāsta, ar otru sit. salauzīto spārniņu zvirbulēni nosaka
de facto manai baiļu valstībai.
un lai cik apsurdi nebūtu, tā visa rezultātā dzimst spēks sacirst zobus un dejot pa sasito stiklu šoseju tālāk, dejot taisnu muguru un smaidu par spīti visam.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}