ārprāts, ārprāts, ārprāts, kaut kādas bailes stindzina ķerties klāt jebkam, kas nav saistīts ar praktisko dzīvi vai baudīšanu. tā kā slinkums, tā kā bail saplēst kaut ko. burkas krājas plauktos un stikla krāsa izžūst blakus, fotogrāfijas sapelē mapītēs, nerunājot nemaz par filmiņām, tīrām neizbildētām filmiņām - 6 !! kad tad tā ir bijis? kartons nopirkts noputējis un tā tālāk. vai tad ziemai nevajadzēja būt tai, kurā ziemeļnieks radoši rosās aiz aizputējuša loga pie svecītes? un sen jau zināms, ka pārvarēt to var tikai vienkārši sākot darīt. šausmas! labi sākšu ar to, ka ielikšu te mazu bildīti.

viens no maniem lielākajiem grēkiem ir augstprātība. es uzreiz pamanu citos cilvēkos augstprātību un pārākuma izjūtu, tas nozīmē manī pašā tas čum. un es esmu noķērusi savās domās to glumo čūskulēnu aiz astes. lūk, tas ir sācies tad, kad bērnus sāk sūtīt skolā, un viņiem kaut kas sanāk labāk nekā citiem un tad viņus ņem un aizsūta uz OLIMPIĀDI. un pēc atzinības raksta un 1. vietas saviļņojuma, kas krūšu kurvi ceļ līdz pat zodam, pēc tīra bērna prieka, uzreiz pēc tam, vēderā izlīst tāda silta, lipīga un indīga viela. un tad sākas salīdzināšanas šausmas visa mūža garumā.

vispār nepārtraukti sevi ķidāt ir diezgan bezgaumīgi

tas ir tā kā sievietes, kas vislaik ņemas ap saviem mākslīgajiem nagiem, runā ar otru cilvēku bet vislaik vēro, vai tik nav nolupis kāds gabaliņš lakas, un katrā brīvā brīdī, kad kāds neskatās, izstiepj sev roku priekšā.