Kāds ir ēdis no manas bļodiņas! tas nu ir skaidrs. un arī nedaudz pārvietojis mēbelēm ēnas. Kur tu esi paslēpies, burunduk? lien laukā, iedzersim kokakolu.

es vakar naktī ieraudzīju savu iekšējo aci. tā bija ļoti skaista, apkārt tai bija aprikozīgi oranža gaismiņa, un simetriski izkārtoti dzelteni pulsējoši ornamenti,  šādi ~ apmēram, tikai vertikāli, zīlīte bija līdzīga kā kaķiem. tā neskatījās ne uz iekšu, ne uz āru, tā vienkārši ritmiski pulsēja siltā mierā, līdzīgi kā nehistēriska maiga vakara saule. es sajutos ļoti laimīga.
un tas turpinās.

manējie šakāļi izēda visas zemenes, man neatstāja nevienu pašu sulīgu, smaržīgu, sarkanu, reibinošu odziņu

mīla - vīla
beidzot arī es par to varu pasmaidīt

beidzot arī es pazīstu Budas smaidu, un Mona Līza arī zināja. nedaudz pamuļķīgs un  plānprātīgs tas patiesībā ir. kaklam jūtams katrs skriemelītis,ķermenis transformējas uz lunkanu dzīvnieku, aiz kura paliek viegla migliņa, smarža un dažas pozitīvu emociju kopijas. telpā iebiezinās un iejaucās pūdercukura zvaigznītes mīklā. beidzot arī iekšējā telpā kāds ir ieslēdzis gaismu, nu kā gan par to var nesmaidīt:)? beidzot ir gaišs :)