kamēr nepamet sajūta, ka tūlīt, tūlīt kaut ko atradīšu, tikmēr var nebīties no briesmekļa ar porcelāna asarām un tējā noslīcinātiem varoņdarbiem. kamēr iekšējā dziesma dzied. mīli, kad labais satiekas ar ļauno. jo sienas jūt, kad ir bail un nāk klāt tikai, lai samīļotu.
pasaulē dzīvo viena spulga dvēselīte ar nesen iznākušiem zobiņiem. šo dvēselīti es mīlu un pirmoreiz esmu gatava likt galvu uz ešefota, lai palīdzētu sev ierakstīties debesīs.
katreiz, kad mēs kaut ko izdaram, mums patiesībā nav bijusi izvēle. jo mēs nebūtu rīkojušies savādāk, jo nevarējām citādāk. izvēle ir tikai mūsu pelēkajos prātos kā mūždien brīvība palaists vergturis. un ir tikai viens tunelis, pa kuru katrs virzās un kura pirms tam nav.
es gribu anonīmos gudriniekus just sevī pamostamies un tad jau arī ierastos lolotie svešinieki ar biļeti zobos..uz citurieni. mācīties klausīties visumu.  un tad atkal un tad atkal. jo viss jau ir iekšā, tikai jānolīst melnajiem pārklājiem. ir jānāk viņiem, manas dzīves laternām.
nakts atkal iesūc sevī, nakts, tā ir paradums. gluži kā hipnotiski vērot milstošo putu akaci zem krāna strūklas vannā.
gluži kā cigarešu balerīna. nakts vienmēr runā ar mani. patīk kad runā ar mani. un tad nāk diena ar fanariku un izgaismo, tumsa pieklājīgi atkāpjas. tumsa ir arī daudz gaumīgāka. nekas nav neglīts tumsā. ko galīgi nevarētu teikt par gaismu.
biežāk attīrās dubultā dzirde, kad no tevīm izbrauc portāls un tu dzirdi sevi no malas, katru intonāciju, katru tempa maiņu, elpas vilcienu, dzirdi pat domas žvadzam, bet neko nevari izmainīt, jo jūti, ka viss esi viens liels un neveikls pieradums. tad pamazām dzirdi kā attīstās paralēles kā dažādās toņkārtās piloši dzijas pavedieni.
tumsa mēdz uzklāt sedziņu un ļaut prātam bērnišķīgi ar mazām rociņām ķimerēties ap vienu parazīt domu cilpu. dienā tas vienmēr ir tik griezīgi.
un pats galvenais par manu mīluli nakti- VIENMĒR, KAD SKATĀS IEKŠĀ IR DAUDZ GAIŠĀK NEKĀ, KAD SKATĀS ĀRĀ

:)
arlabunakti, irbulīši
vienkārši katreiz, kad ir skaisti, tad nedaudz kut.

vēl es atradu pierādījumu, ka mēs visi dzīvojam pilnīgā nerealitātē. Tikai padomā, jebkas, ko tu domā, sastāv no atmiņām. Katra doma ir atmiņu kaleidoskopa bildīte, kompozīcija no pieredzes lauskām. Bet atmiņas ir greizas un nepatiesas. Pat ēdiens vienmēr garšo nedaudz savādāk, nekā tu atceries. Līdz ar to, jebkura doma ir nepareiza, šķība ēnu rotaļa no īstenības. Pilnīgi jebkas, par ko mēs domājam, ir kas cits.
Tik tālu no patiesības es nekad neesmu aizklīdusi.

trolejbusi ir salīdzinoši šauri. trolejbusos mēdz iekāpt lieli, lieli vīrieši un apsēsties blakus. viņiem ir lielas kājas, lielas rokas, lieli kakli, uzpūstas jakas un mazas cepurītes. apsēžoties blakus viņi nekad neievēro distanci un liek saskarties ar savu bioloģiju. un tu saraujies. un saraujies..un saraujies. Jo tu vairāk saraujies pretējā virzienā, jo vairāk lielie vīrieši izplešās. līdz tu esi sarāvies līdz sev neiespējamiem apmēriem, bet uzmetot aci Lielim, tu redzi blakus gigantisku izplājušos jūras zvaigzni, izvērstiem stariem.
Vēl ir veci cilvēki, kuri slikti tur līdzsvaru un sēžoties blakus mēdz ielidināties tev klēpī. tu visu redzi palēninājumā: maisiņš tiek sagrābts ciešāk, lai neizbirst ābolīši, un tev tuvojas liels ar vecu mētelīti aizklāts dibens. viņš tuvojas, un tuvojas un tad jau ir tev klēpī. tad tava kāja tiek izmantota par slidkalniņu, lai noslidinātos blakus krēslā.
vēl ir tādi, kuri liek ilgi zvanīt savam telefonam, lai citi dzirdētu, kāda viņam ir melodija.
vēl ir tādi, kas speciāli čaukstina šokolādes folliju un uzjautrināti vēro draudīgi augošo nervozitāti apkārtējos. tas esmu es ;)

vienīgo attaisnojumu savai eksistencei, kuru varēju izdomāt ir: klausījos un skatījos uzmanīgi.
jap, to arī varētu uzrakstīt uz mana kapakmeņa, ja tāds būs.