pelican

kamēr nepamet sajūta, ka tūlīt, tūlīt kaut ko atradīšu, tikmēr var nebīties no briesmekļa ar porcelāna asarām un tējā noslīcinātiem varoņdarbiem. kamēr iekšējā dziesma dzied. mīli, kad labais satiekas ar ļauno. jo sienas jūt, kad ir bail un nāk klāt tikai, lai samīļotu.
pasaulē dzīvo viena spulga dvēselīte ar nesen iznākušiem zobiņiem. šo dvēselīti es mīlu un pirmoreiz esmu gatava likt galvu uz ešefota, lai palīdzētu sev ierakstīties debesīs.
katreiz, kad mēs kaut ko izdaram, mums patiesībā nav bijusi izvēle. jo mēs nebūtu rīkojušies savādāk, jo nevarējām citādāk. izvēle ir tikai mūsu pelēkajos prātos kā mūždien brīvība palaists vergturis. un ir tikai viens tunelis, pa kuru katrs virzās un kura pirms tam nav.
es gribu anonīmos gudriniekus just sevī pamostamies un tad jau arī ierastos lolotie svešinieki ar biļeti zobos..uz citurieni. mācīties klausīties visumu.  un tad atkal un tad atkal. jo viss jau ir iekšā, tikai jānolīst melnajiem pārklājiem. ir jānāk viņiem, manas dzīves laternām.
nakts atkal iesūc sevī, nakts, tā ir paradums. gluži kā hipnotiski vērot milstošo putu akaci zem krāna strūklas vannā.
gluži kā cigarešu balerīna. nakts vienmēr runā ar mani. patīk kad runā ar mani. un tad nāk diena ar fanariku un izgaismo, tumsa pieklājīgi atkāpjas. tumsa ir arī daudz gaumīgāka. nekas nav neglīts tumsā. ko galīgi nevarētu teikt par gaismu.
biežāk attīrās dubultā dzirde, kad no tevīm izbrauc portāls un tu dzirdi sevi no malas, katru intonāciju, katru tempa maiņu, elpas vilcienu, dzirdi pat domas žvadzam, bet neko nevari izmainīt, jo jūti, ka viss esi viens liels un neveikls pieradums. tad pamazām dzirdi kā attīstās paralēles kā dažādās toņkārtās piloši dzijas pavedieni.
tumsa mēdz uzklāt sedziņu un ļaut prātam bērnišķīgi ar mazām rociņām ķimerēties ap vienu parazīt domu cilpu. dienā tas vienmēr ir tik griezīgi.
un pats galvenais par manu mīluli nakti- VIENMĒR, KAD SKATĀS IEKŠĀ IR DAUDZ GAIŠĀK NEKĀ, KAD SKATĀS ĀRĀ

:)
arlabunakti, irbulīši
vienkārši katreiz, kad ir skaisti, tad nedaudz kut.