Tie, kas sapņo, tie mostas
..jau citā sapnī.

Erots (skumji):
Vai tu maz zini, ka es esmu īsts..
Psihe: Es nezinu, jo viss ir patiesība.
Erots (vēl skumjāk):
Vai tu maz zini to, ka esmu es..
Psihe:
Un nevajag- ir maza pasaule-
Kā stikla lodīte, caur kuru bērna acs
Redz rozā pilsētas un lillā kokus...
Ja esi viss, kāpēc, lai būtu pats?-
Tu dzēsi patību ar baltām rokām.

Uz saulrieta fona karātavas,
Pār Prometeja klinti ērglis šalc,
Un saplīst stikla lodītē nez kas-
Kā šķindēdamas bezgalīgas lauskas...
Erots:
Tu sapņo- paredzi- un atmosties...
Psihe (skumji):
Es negribu... būs vientulīga diena...
Un tikai naktī atkal neredzams,
Un tikai naktī, kura atkal pienāks,
Un mētājas uz grīdsegas nekas-
Kā lielā tumsā saburzītas rozes,
Kā lielā tumsā saburzītas rozes,
Es neko negribu, es negribu neko,
To nevar apturēt, un neapturi to...

/V.Krile "Svētlaimīgo sala"

ir tvanīga vasaras nakts un vecs aizlaists parks. visi pusčukstus dzīro- griezes griež, sienāži piedzērušies čīgā savas koka vijolītes, lapas elso, koki lokās un vīngliemeži izritinājušies. aiz katras skaņas tumsā ir ieslēpies noslēpums. tumsa ir tikpat bieza, cik irdena. man ir tveicīgi un tirpst rokas. cauri parkam iet vecas sliedes. uz sliedēm ietinies zilzaļā laternas starā tupi tu un plānprātīgi pie sevis čuksti mazu dzejolīti. pa sliedēm uz priekšu brauc oranžs rīts. tālumā dzimst atpūties gaiss. es paskatos atpakaļ- parks vēl ir naktī. visi vīngiemeži ritmiski čukst dzejolīti.