ir tvanīga vasaras nakts un vecs aizlaists parks. visi pusčukstus dzīro- griezes griež, sienāži piedzērušies čīgā savas koka vijolītes, lapas elso, koki lokās un vīngliemeži izritinājušies. aiz katras skaņas tumsā ir ieslēpies noslēpums. tumsa ir tikpat bieza, cik irdena. man ir tveicīgi un tirpst rokas. cauri parkam iet vecas sliedes. uz sliedēm ietinies zilzaļā laternas starā tupi tu un plānprātīgi pie sevis čuksti mazu dzejolīti. pa sliedēm uz priekšu brauc oranžs rīts. tālumā dzimst atpūties gaiss. es paskatos atpakaļ- parks vēl ir naktī. visi vīngiemeži ritmiski čukst dzejolīti.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}