palīdu zem gultas krēslā un sajutu iepukstamies tūkstošiem mazas putekļu sirdis. "Būs gaidāma izēšanās!"- spiedzieni. tā man sākumā likās, bet ilgāk pavadot laiku pagultē, jutu mēmo, nedaudz nekaunīgo un uzstājīgo tuvošanos, drīzāk tā bija klusa, slāpēta sanoņa: "Paņem mūs līdz!". Vēl ilgāk manam siltajam vēderam tērzējot ar neizpratnē klusējošo laminātu, kas savā apjukumā kļuva vēl aukstāks pamanīju no maisa izspraukušās mīkstās mantiņas. Apvainojušās. Ja vairs ne, tad ne. No badmintona raketēm vispār pilnīgs: "Mēs ar tevi vairs nedraudzējamies, sapra-tī?". Visi, izņemot ceļojuma gaidās iekārtojušos putekļus uz mana vaiga, izliekas, ka mani nepazīst.


-Grindex mīkstās tabletes stāsts.-

nu neko, kā katru vakaru, viss kā parasti- koka strīpainās debesis dobji ieliecas, mēs ar bumbu, izmantojot debesu šņerkstēšanu, ievērojot "lietu nekustēšanās kodeksu aiz simtastoņdesmit grādu no Tā" fiksi samainijāmies vietām. gaidijām, kad izslēgsies gaisma un būs pēdējās liekšanās, lai varētu līst ārā un tā. te pēkšņi ieraugu pilnīgi sastingušo volāniņu un tad arī citi pamanīja To. Mūsu pagultē sākumā stūķējās iekšā milzīga Tā galva, grozijās (mēs visi bijām tādā šokā, izņemot putekļus, pielīdējus tādus), tad stūķējās iekšā arī roka un pārējais..tas..blāķis. viss apvilkts ar tādu dīvainu reti spalvainu audumu, kas tas par materiālu neviens neatpazina. tā viņš tur kādu brīdi gulēja, tad tāpat stūmās ārā. pēc kāda brīža debesis ieliecās. affigeķ, mēs visi vēljoprojām esam pilnīgā autā! kas tas bij? tas atgriezīsies?

tā, esmu saraudzējusi ļoti biezu masu, kas staipās visapkārt, sākotnēji tā bija bumbiņa, ko brīvajos brīžos vaļāju pa roku, nu tas ir izplēties, uzburbis kā raugs pa visu pilsētu, saķepis tukšumos starp cieto, ēteriski piesūcinājies šķidrajā, veido cietus mezglainus veidojumus- ēteriskajā. Lai nejustu tā toksisko smaku, ir jāatkāpjas svešās nebijušās teritorijās, jābrauc prom, jo te visur kūp leknas tērcītes. tā ir augsne, kurā ir jāstāda, kas sevišķs, ja ne tagad, tad iestādīsies pats un nevar zināt, kas tas būs par draņķi. šoreiz neder nekas no jau bijušā: matēriju konflikts. bet varbūt jau dīgst smalks audziņš, varbūt viss ir noklāts ar maziem asniņiem, kas staipa savas trauslās rociņas, groza galviņas, laiza viens otru  ar savām saldindīgajām mēlītēm.
es jūtu, kā no manīm līst ārā materiāls un spiežas iekšā, kas jauns, kas svešs. 

man liekas, man deguns maina formu

1)četras karotītes melnās tējas (kanniņā četrām krūzītēm), viena kanēļmiza + viena vaniļas pāksts + medus = ņamm, ņamm, ņamm
2)zaļā tēja no Šrilankas = ņamm, ņamm
3)melnā tēja un cukura vietā ķiršu ievārījums = ņammmm

krūzīšbļodiņa ar karstu kakao ;P