pelican

tā, esmu saraudzējusi ļoti biezu masu, kas staipās visapkārt, sākotnēji tā bija bumbiņa, ko brīvajos brīžos vaļāju pa roku, nu tas ir izplēties, uzburbis kā raugs pa visu pilsētu, saķepis tukšumos starp cieto, ēteriski piesūcinājies šķidrajā, veido cietus mezglainus veidojumus- ēteriskajā. Lai nejustu tā toksisko smaku, ir jāatkāpjas svešās nebijušās teritorijās, jābrauc prom, jo te visur kūp leknas tērcītes. tā ir augsne, kurā ir jāstāda, kas sevišķs, ja ne tagad, tad iestādīsies pats un nevar zināt, kas tas būs par draņķi. šoreiz neder nekas no jau bijušā: matēriju konflikts. bet varbūt jau dīgst smalks audziņš, varbūt viss ir noklāts ar maziem asniņiem, kas staipa savas trauslās rociņas, groza galviņas, laiza viens otru  ar savām saldindīgajām mēlītēm.
es jūtu, kā no manīm līst ārā materiāls un spiežas iekšā, kas jauns, kas svešs.