pelican

palīdu zem gultas krēslā un sajutu iepukstamies tūkstošiem mazas putekļu sirdis. "Būs gaidāma izēšanās!"- spiedzieni. tā man sākumā likās, bet ilgāk pavadot laiku pagultē, jutu mēmo, nedaudz nekaunīgo un uzstājīgo tuvošanos, drīzāk tā bija klusa, slāpēta sanoņa: "Paņem mūs līdz!". Vēl ilgāk manam siltajam vēderam tērzējot ar neizpratnē klusējošo laminātu, kas savā apjukumā kļuva vēl aukstāks pamanīju no maisa izspraukušās mīkstās mantiņas. Apvainojušās. Ja vairs ne, tad ne. No badmintona raketēm vispār pilnīgs: "Mēs ar tevi vairs nedraudzējamies, sapra-tī?". Visi, izņemot ceļojuma gaidās iekārtojušos putekļus uz mana vaiga, izliekas, ka mani nepazīst.


-Grindex mīkstās tabletes stāsts.-

nu neko, kā katru vakaru, viss kā parasti- koka strīpainās debesis dobji ieliecas, mēs ar bumbu, izmantojot debesu šņerkstēšanu, ievērojot "lietu nekustēšanās kodeksu aiz simtastoņdesmit grādu no Tā" fiksi samainijāmies vietām. gaidijām, kad izslēgsies gaisma un būs pēdējās liekšanās, lai varētu līst ārā un tā. te pēkšņi ieraugu pilnīgi sastingušo volāniņu un tad arī citi pamanīja To. Mūsu pagultē sākumā stūķējās iekšā milzīga Tā galva, grozijās (mēs visi bijām tādā šokā, izņemot putekļus, pielīdējus tādus), tad stūķējās iekšā arī roka un pārējais..tas..blāķis. viss apvilkts ar tādu dīvainu reti spalvainu audumu, kas tas par materiālu neviens neatpazina. tā viņš tur kādu brīdi gulēja, tad tāpat stūmās ārā. pēc kāda brīža debesis ieliecās. affigeķ, mēs visi vēljoprojām esam pilnīgā autā! kas tas bij? tas atgriezīsies?