te no augšas skatoties es redzu un saprotu, ka visas šīs zvaigznīšu armijas ir noslēpumainas nogrimušās pilsētas. Te virs mākoņiem es redzu kā kondencētajā gaisā peld civilizācijas sapņu odisejas, tik tuvas no augšas, šūpojot kājas virs vates pikuča malas, tik neaizsniedzamas, pieskaroties ar vēderu neona spuldzīšu gaismai.
šeit debesīs viņas visas koķeti midžinās un aicina lejā. Tur lejā- salti vienaldzīga mana lūgšanās pēc brīnumiem.
Un mākoņi skrien kaukdami.

Ir diena, nē ir vakars un ir tik daudz
Es pārvietojos atmuguriski uz priekšu, kā putns airējos pret laiku, aizturu elpu un par vienu ieelpu nenovecoju. Tik forši starp sarkanām debesīm. Eņģelīgi. Bet spārns: nu lūk, tikai pēc laika ievēroju, ka uz mani skatās: lidmašīnas spārna galā piemontēta melna anīsa acs. Vēro uzmanīgi, bet bezkaislīgi. Un tad pacēlās ventīļi- uz spārna iekārtotas tādas klapītes, bet zem tiem, ak kungs, divi mazi elektrodzīvnieciņi, kā žurciņas, priecīgiem pilotu ģīmīšiem vēro kā spārns šķeļ mākoņu viļņus, bet viņi droši iekšā- mazie matrozīši. Klap- klapītes ciet. Vaļā, eu, bet viņu ir daudz. Un tā ilgi rotaļīgi: vaļā- visi izbāž savus purniņus, ciet- miers, nekas nav bijis.
Acs joprojām vēro.
un es esmu zaķpastala skābenēs.
Tagad es atceros, tas ir atgriezies pie manīm. Cik es daudz aizmirstu, lai nesāpētu, bet sieta nav, tas nešķiro. Ar slikto aizveras vara slēģi arī uz labo. 

Bet tagad par viņu. Viņš izjūt baudījumu tikai zem stingras kontroles, par izpildītu plānu un nekļūdīgu rīcību. Kļūdīties priekš viņa ir nicināmi, kaut pats atzīst ka kļūdās, bet tad soda sevi ar ļaunām domām un tūkstošreiz solās neatkārtot šo nodevību pret sevi. par sīkumiem, par nokavētām minūtēm, kas neizšķir neko. par neiekļaušanos savā stingri sagrafētajā un apcietinātajā laikā. Cietumnieks. Un viņš iesaista mani. Tas viņam izdodas.

Es gandrīz mīlu.

esmu ievērojusi, ka pie dažām dziesmām vienmēr liekas, ka zvana telefons. Bet viņš nezvana. Jā, kāpēc viņš nezvana? Tagad skatos uz viņu un dziedu: "it's up to me now, turn on the bright lights" :)