pelican

Ir diena, nē ir vakars un ir tik daudz
Es pārvietojos atmuguriski uz priekšu, kā putns airējos pret laiku, aizturu elpu un par vienu ieelpu nenovecoju. Tik forši starp sarkanām debesīm. Eņģelīgi. Bet spārns: nu lūk, tikai pēc laika ievēroju, ka uz mani skatās: lidmašīnas spārna galā piemontēta melna anīsa acs. Vēro uzmanīgi, bet bezkaislīgi. Un tad pacēlās ventīļi- uz spārna iekārtotas tādas klapītes, bet zem tiem, ak kungs, divi mazi elektrodzīvnieciņi, kā žurciņas, priecīgiem pilotu ģīmīšiem vēro kā spārns šķeļ mākoņu viļņus, bet viņi droši iekšā- mazie matrozīši. Klap- klapītes ciet. Vaļā, eu, bet viņu ir daudz. Un tā ilgi rotaļīgi: vaļā- visi izbāž savus purniņus, ciet- miers, nekas nav bijis.
Acs joprojām vēro.
un es esmu zaķpastala skābenēs.
Tagad es atceros, tas ir atgriezies pie manīm. Cik es daudz aizmirstu, lai nesāpētu, bet sieta nav, tas nešķiro. Ar slikto aizveras vara slēģi arī uz labo. 

Bet tagad par viņu. Viņš izjūt baudījumu tikai zem stingras kontroles, par izpildītu plānu un nekļūdīgu rīcību. Kļūdīties priekš viņa ir nicināmi, kaut pats atzīst ka kļūdās, bet tad soda sevi ar ļaunām domām un tūkstošreiz solās neatkārtot šo nodevību pret sevi. par sīkumiem, par nokavētām minūtēm, kas neizšķir neko. par neiekļaušanos savā stingri sagrafētajā un apcietinātajā laikā. Cietumnieks. Un viņš iesaista mani. Tas viņam izdodas.

Es gandrīz mīlu.