es redzu sākumu tādu, kad katrs nu aug kā mācēdams savā pļavā, pagalmā, štābiņā, uz palodzes, bet tad nāk nepārvarama vēlme būt labākam, īpašākam, interesantākam, izredzētākam. Ir tik daudz cerību liktas uz sevi. nežēlīgs cerību pūznis. un nedod d-d-d-Dievs (un Dievs parasti dod gan) vēl kāds, kuru svētīt un pielūgt, kāds, kuru izkrāsot labāku esam, kurā iemiesoties. Un tad tik sākas: tiek veidotas jaunas planētas un nāk nākamie un šķeļās arvien jauni un jauni identitātes loki un tu lēkā no vienas bumbas uz otru un nekur nav īsti labi, jo tu jūti, ka tas nepieder tev. Tu esi pulsējošs diskonforts, svešu sapņu un sava sāpīgā sapņa kataklizma. un ir tik neērti un grūti sevi mīlēt. un tu meklē mīlestību arvien svešākās ticībās, sākumā tās maini lēnām izgaršojot, bet tad jau pa gadiem, mēnešiem, nedēļām pitons tevī aprij kādu ticību. un beigās tu netici nekam. tu esi relatīvists - apšaubators. ceļotājs, kas mūžīgi sēž mājās. ieslodzīts apputējis sapņoholiķis, kas griež vaļā pēdējās atmiņu konservu bundžas, baro sirdi ar iekapsulētiem krājumiem, izlaiza pieliekamo gluži tukšu un ar pēdējiem izžuvušajiem runkuļiem taisa kaleidoskopiskas kombinācijas..
bet es gribēju tikai patikt tev un sev.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}