pelican

man ir bezgalīgā vilciena sajūta. tu sēdi iekšā veclaicīgā kupejā pie loga (tu-du, tu-du) zilganas pievakares ainavas mainās kā kartiņas, tikai brīžiem nesecīgi, sniegotas priedes ar dzīvnieku pēdiņām nomaina vasarīgas dūmu tērcītes pa taisno no skursteņiem debesīs, mēmu sienāžu čirkstoņu- smags slapjo saķepušo lapu ievārījums un kāds paslīdējis dzērājs jau pavasara peļķē cenšas pietrausties kājās, turoties pie biezā, erotiskā gaisa un vēlmes satikt Valiju (nekas, ka neļķei zieds nolūza četrus kilometrus atpakaļ, ar kātu var labi diriģēt iedomāto atbalsta orķestri, lai-lei-lai )
un vienlaicīgi esi ārā, skaiti nebeidzamos  melnos vagonus. transā skaiti bez cipariem, galvenais neplaist nevienu garām, tu par to nedomā, džast dari.