tas viss ir tāpēc, ka mēs ESAM viens un tas pats cilvēks. atkārtošanās, gadsimtiem regulārā šķautņu renovācija, daži atpaliek un liek man iziet cauri vienam un tam pašam simtiem reižu, daži steidzās uz priekšu, es neesmu tas pats labākais eksemplārs. mēs mijiedarbojamies, kā milzīgs atkritumu konteineris, pats sevī, savā fantastiskajā mikropasaulē, pats sevi ēd un pats sevi dzemdē. un nenovēršamības un padevības sajūta, jo katrs pilda savu funkciju tik iecirtīgi, kā mazi zaldātiņi, mazi ieprogrammēti loceklīši. Bez jautājumiem, medmāsa ar lielu šprici un es iegrimusi gultā bez spēka, ūdeņainām acīm raugos viņā un man ir baisi, cik tā raiti darbojās. Un ir tik labi, ka tā, jo kas gan notiktu, ja roka iedomātos kļūt par ausi un acs par pirkstu. vai arī deguns jautātu matiem: klau, vai man tiešām ir jābūt pa degunu? un mati apjukuši sāktu pārkvalificēties uz nagiem. Šajā barības traktā mani gremo, es laikam esmu barība. Ieskaties acīs blakussēdošajam- nepaliek dīvaini? Neatbildiet lūdzu. (eto mi uže prohoģiļi)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}