ne tikai tā.

nu tāda nedēļas nogale.

šodien pa ilgiem laikiem piedalīšos ballītē pati savā dzīvoklī.
redzēs, redzēs.

tikko izdomāju, ka šogad līgo svētkos gribas tā pa īstam.

izrādās, ka vakar mājās pārrados vēlu, bet aizmigu agri.
tik agri, lai nokavētu to, ka jaunais kaimiņš ievācas.
arvien neesmu satikusi.

jes, jes, noskatījos foršu filmu.
in your eyes.

iedzērām par grādu.

tāds kā nemiers, tāds kā satraukums.

bet vispār, šodien kā tāds vampīrs - vairos saules.

reku, ārā zibeņi.
iekšā es viena ar vistu pusspārniem, klavierēm un vīnu.

kā hokejs var nogalināt garastāvokli.

pakāsu derībās.

istabā ienāk manas sāpes, pēc tam ienāku es.
tik lielas tās ir.

šorīt uz rīgu atbraucu ļoti agri.
atbraucu un aizgāju gulēt, laikam biju ļoti nogurusi, jo, lietus iedvesmota, nogulšņāju līdz četriem dienā.

kaut kādā ļoti izglītojošā radio raidījumā stāstīja, ka kolumbijā esot zirnekļi 30 centimetru izmērā.
es jau gara acīm redzu, kā tie zirnekļi plāno savu pārgājienu mūsu virzienā, lai liktu man aiziet ar sirdi.
tieši tāpat kā bērnībā skudras, pakāpušās uz zariņiem, mani vēroja.
un tad tajā raidījumā vēl pastāstīja, ka labāk turēt mājās nevis kaķi vai suni, bet zirnekli, jo tas, atšķirībā no diviem iepriekšminētajiem, nebarošanas gadījumā vienkārši apstādina savu attīstību nevis nomirst. lūk, nebūtu jāsatraucas, ka mīlulis tava ceļojuma laikā atstieps savas astoņas kājeles. kā arī nebūtu jāsatraucas, ka prombūtnes laikā palaidīsi ko garām viņa attīstības procesos, kā reizēm notiek un tevi mājās sagaida nevis mīlīgs kucēns, bet milzu suns.
un tur arī es jau gara acīm redzēju, kā man, pārnākušai mājās no darba, ļepato pretī 30 centimetrus liels, spalvains radījums, un visās viņa daudzajās acīs mirdz neviltots prieks.

un tad manī ienāca tāda mūzika.
un es nesaprotu, kas notiek.

ļoti salst rokas visu laiku, tā ka grūti rakstīt telefōnā.
lai gan, kam gan man rakstīt.

pa ilgiem laikiem man nav plāna brīvdienām.
man ir tieši viens plānots pasākums, kas ir pašā brīvdienu viducī.
ar lielu sajūsmu nodošos pašplūsmai pārējā laikā. sākšu jau šodien.

cik forši uzzināt, ka mūs iespējams liek ārā no dzīvokļa.
labi, ka pagaidām " iespējams" neskaitās.

Tikai es viena un mana mazā pasaule te.

vakar, ejot gulēt, domāju par to, ka varētu braukt kaut kur prom palīdzēt cilvēkiem.
piemēram, uz āfriku. bet tad es izdomāju, ka tikko kā ieraudzītu kādu no tur mītošajiem mošķiem, aizietu bojā ar sirdi. es iespējams nespētu aizmigt no bailēm par to, kas pār manu seju var pārlīst, kamēr guļu. un izkāmētu, bezmiega mocīta, tad kādam būtu jāglābj mani.
nevarēju saprast, kas mani vairāk pārbiedētu - klusām pielavījies tīģeris vai milzīgs zirneklis. esmu gandrīz pārliecināta, ka otrais.
un tad es naktī sapņoju par zirnekļiem. milzīgiem, melniem zirnekļiem.