ne tikai tā.

šajās brīvdienās pirmo reizi mūžā lēkāju pa batutu.
tāda mazliet savāda nodarbe tomēr.

gāju uz mājām pusdienās, pa ceļam veikalā paņēmu dor blu sieru un atnācu atpakaļ uz darbu, līdz mājām tā arī netikusi.
sievietes.

totāls pēcsvētku negarastāvoklis uznāca.
un aizmirsu mājas atslēgas pie vecākiem.
lūk, kā jādzīvo.

atradu, ka vakar rokās sadūrušies tie aveņu ērkšķīši.
nu neko.

es vispār labprāt šodienai ievilktu ar tupeli pa pakausi.

šķiet, ka šodien es priecājos par visu pasauli.

ha, tad, kad man šķiet, ka nu jau gandrīz ar savu balsi atkal esmu uz Tu, kāds man pasaka, ka "ak dievs, tev taču pavisam nav balss!"
nu ja, tā, lūk.

pašā kafijas krūzes viducī burbulis, skatos, kā tas griežas virpulī kā tāda manī ieurbusies acs.

vakar uzzināju, ka man esot ļoti skaistas acis.
ha-ha!

līdz ar laikapstākļiem es jūtos pavisam pelēka.

galīgi maldīgs tas pavasaris.

riktīgi neriktīgi.

vakar noskatījos līdz galam How I met your mother.
viss, tas nu ir beidzies. tāda sajūta, ka bez maz kāds posms dzīvē noslēdzies.
tagad būs jauna dzīve, vai?

jābūt jaukai dienai.
nevar nebūt jauka diena, ja tā iesākusies ar izgāztu kafiju uz papīriem, klaviatūras un biksēm.


labi, bikses jau izžuvušas, gandrīz it kā nekas nebūtu bijis.

gribu klavieres.
ļoti gribu klavieres.

reāli balzams padara pasauli priecīgāku, bet vīns nedaudz bēdīgāku.
būtu man daudz naudas, es kā tie lielie vīri - arī malkotu stipros dzērienus visu laiku.
pf.

es arī gribu sagaidīt brīnumu.

bet vispār - mūzika skan, sveces un krāsa smaržo.
kakls sāp ļoti.
bet tas nekas, taču pāries.

es un mana savādā pasaulīte.

riktīgi nesaprotu, ko gribu.
te un tagad.