ne tikai tā.

kad cilvēki it kā aiziet no tavas dzīves, bet patiesībā jau viņi tepat vien ir.
un, kad satiec, tu mulsti.
vai tas ir šai saulē vai tai saulē, nav atšķirības. tu mulsti, jo kaut kas no tevis ir aizgājis viņiem līdzi. un tad tu to daļu sevis redzi, un tai tevī vairs nav vietas. un tu mulsi nolaid skatienu un blenz zemē, it kā tā tevi glābs.
kad daļa tevis tik ļoti vēlas atgriezties pagātnē, bet otra daļa grib aizvērt acis un bēgt.

ja es vilktu svītriņas sienās katru reizi, kad mazliet iemīlos, visas sienas būtu apķēpātas.

visvairāk man pietrūkst cilvēciskas tuvības.
un atbalsta. atbalsta ikdienā.

jāmācās, vienmēr jāmācās būt sev.

Current Music: iron&wine- cinder and smoke

es esmu tik laimīga.
es esmu pārgurusi un laimīga.
mīlu sevi un cilvēkus sev apkārt.

Laba Daba tiešām iedvesmoja.

tu zini, kā ir, kad redzi, kā salūzt cilvēks? ir tā, ka sirdi rauj ārā. tu varētu darīt visu, lai viņu atbalstītu, uzmundrinātu, sapurinātu, bet tu nevari. tu tikai stāvi un skaties. un asaras birst kā pupas un krīt aiz kleitas. tad tu esi slapjš un nelaimīgs.
šķiet, ka tādās reizēs tu kaut nedaudz pārvērtē sevi un pasauli. tu pārvērtē, kas ir svarīgs, tu pārvērtē, kā sāp. kā ir, kad vairs nekad.
un tajā brīdī, kad dzirdi dobjo skaņu, kad smiltis sitas pret zārka vāku, tu saproti, ka ir lietas, ko nekad, nekad vairs nevarēs labot. ir lietas, ko nekad, nekad vairs nevarēs pateikt. un kaut kas tevī iekšā saplīst.
man sāp aiziešanas. un man vēl jo vairāk sāp netaisnīgas aiziešanas.

šajā reizē laikam vairāk sāp palicēji. viņiem atņem daļu pasaules, daļu dzīves, daļu sirds. atņem un saka - tagad dzīvo. viņi dzīvos, viņi stipri, bet sāp. kaut kāda daļa no viņiem aizgājusi līdz ar to cilvēku. un tu skaties un vienīgais par ko domā, lai nekad, nekad man vairs nebūtu nevienam sejā jāredz tās sāpes.
man apkārt ir tik labi un gaiši cilvēki. es vēlos, lai viņi ir arī laimīgi cilvēki.
reti skumjas šīs dienas.

atgriezties realitātē ir kā mazliet saplīst.
nokrīt daļa manis un paliek vārtīties zālītē, skatīties saulē un bradāt jūrā. un nodziedāt balsi.
bet tā pārējā daļa brien uz priekšu, sēž birojā un klabina taustiņus. klab, klab, klab. un tā vienmēr, tā visur.


un kā ir labāk - pateikt vai nepateikt?
kā ir labāk - klusēt vai izgāzt visu ārā no sevis, lai nespiež?

Kādēļ tie vienmēr ir paši labākie un gaišākie cilvēki?
Vai jums augšā gaismas par maz?

Un tad viņi man caur degunu izņems manu lielo prātu un ieliks vietā mazu žurkas prātiņu.
/Krišjānis Lūsis/

tiešām tikko viss izbesīja.
tā ka pavisam.

gribu kaut ko ierakstīt, bet galvā ir pilnīgs juceklis, kas jaucas ar tukšumu.
tukšs juceklis.

festivālu pasaule ir kaut kāda paralēlā realitāte. un es tā mīlu tajā ik pa laikam iegremdēties. ja to var mīlēt.
mīlēt var visu, kas ienāk prātā, galvenais, lai pašam labi.
mati netīri, kā tiešām būtu vārtījusies pa peļķi. no ķermeņa droši vien varētu nokasīt kartupeļu lauku.
veselība klibo, bet balss vismaz ir tādā līmenī, ka es pati sevi dzirdu. citi arī laikam.
bet tas nekas, tas ir sīkums ar to skaisto pasauli, kas manī ir uzziedējusi pēc šīs nedēļas nogales. zied un ziedēs cauru gadu. līdz nākošajai reizei.




mīlu sevi un citus.

viņi pīpē pie mana loga, un man paliek slikti.
ejiet prom. pūtiet dūmus citā dvēselē.
lieciet manu dvēseli mierā.
manai dvēselei šodien vajag mīlestību, beznosacījumu mīlestību. manai dvēselei gribas mieru.
bet ir tikai dūmi, visu apņemoši dūmi, kas smacē manu dvēseli nost. tā raud.
es atvēru logu, lai tā var elpot, es gribēju tai gaisu, bet nē.
es taču paskatos pa labi un tad pa kreisi. un visi uz mani skatās un smīn - tavai dvēselei taču nebūs miera, tava dvēsele taču čīkst.
nu, neraudi. viņi nāk un iet, bet mēs paliekam. dvēsele, nesatraucies. tie dūmi izklīdīs, un mēs atkal varēsim elpot. un tad mūs varēs saskatīt tie, kurus gaidām. un tie atradīs ceļu pie mums.
un tad vairs neviens nevarēs pūst tos dūmus manā dvēselē. tad tā gulēs kādās siltās, gādīgās rokās un smaidīs kā bērns.

starp to visu jezgu atkal ir piezadzies Domātājs.
Domātājs tur savā klēpī manu galvu, glāsta manus matus un dveš domas. viņš bija aizgājis. uz atgriešanos. Domātājs saka, ka tā ir nepareizi, viņš saka - kā tad tur ir tām gudrībām, kā ir ar pareizajām rīcībām? es viņam spītīgi turos pretī - cik tad var, nu, cik? cik ilgi skriesi pa taciņu, cik skriesi visiem nopakaļus? bet te man gribas hop. un vienu solīti nost no taciņas. visi taču zina, ka saldākās ogas uz taciņas neaug. jābrien iekšā, es saku - jābrien iekšā. un es tikai vienu mazu solīti, mazliet, mazliet. klusām, klusām. bet kāds redzēja, kāds uzreiz krata pirkstu un met man savus skatienus. nu, ko tu met? ko tu per?
Domātājs saka, ka jāklausa. Domātājs saka, ka laiks atkal atsēsties un dzīvot tālāk klusiņām, klusiņām. Domātājs bāž tās domas manī pa visiem galiem. pa matu galiem, pa pirkstu galiem un pat pa degungalu. es Domātājam saku - tikai ne degunu, tikai ne. degungalam jau tā grūti. Bet nē - špidiukts domas sprūk iekšā, atpakaļ neskatīdamās.
mīļā, mazā. gulēt gultā un neklausīties nevienā. ļaut Domātājam mani iemidzināt, ļaut, lai viņš man glāsta seju, ļaut, lai viņš rada manus sapņus un cerības. bet Domātājs tikai bur drāmu. sēž man aiz muguras un krata to pirkstu. un es dzirdu, kā tas pirksts šķeļ gaisu. vecs tas pirksts. jo vairāk domu, jo Domātājs vecāks. es domāju, ka viņam varētu būt kādi tūkstoš gadi, ja tā skatās.
Domātājs man visu laiku jautā - ja jau nevajag nevienu, kādēļ tomēr vajag visus? Domātājs nesaprot. viņš tikai blenž baltā sienā un domā. domā par mani, domā par mums, domā par viņiem. domā, kā pareizi un kā nē. domā, kamēr tie gadi klāt nāk. domā, kamēr tas pirksts arvien krunkaināks kļūst.
Domātāj? cik ilgi uzkavēsies? Domātājs pūš, Domātājs nezina. un es nezinu.
bet es zinu - kamēr Domātājs man stāv līdzās, smiekli nebūs tādi, skatieni nebūs tādi un vispār - brīvība nebūs tāda.
jo Domātājs saulei aizstājies priekšā.

laiks ir piesātināts.
pilns notikumu, pagriezienu, sajūtu.
bet skatos uz sevi spoguli - tā pati seja, kas dziļākajā ziemā. ne peldējusies, ne lāga jūrmalas smiltis zem pēdām jutusi. ne arbūzu ēdusi, ne avenes.
kur tu esi, mana vasara?

reizēm tu raksti pasakas.
bet reizēm tās pasakas ir par tevi.

šķiet, ka tagad ir tāds kā klusums.
skatos uz visādiem veicamo darbu ierakstiem plānotājā uz galda, bet viss liekas tik tukšs. nu klusums, nu.
visu laiku berzēju acis. laikam, lai saprastu, vai tiešām esmu pamodusies no trīs burvīgajām dienām. no trīs paralēlās realitātes dienām.
man bija svētki, kurus es beidzot līdz pēdējam procentam izbaudīju. neko nedarīju, nevienā brīdī nesatraucos. dzēru šampānieti, klausījos mūziku, satikos ar cilvēkiem un baudīju. miljardo reizi sapratu, ka man ir labākie draugi pasaulē, ka es viņus mīlu tik ļoti, ka reizēm grūti paelpot, bet tas ir tā vērts. ja vien es varētu pateikt, cik.
Latvijai arī bija svētki. dziesmai un dejai bija svētki. mēs kopā aizvadījām vairākas skaistas dienas. tas ir kā romāns, īslaicīgs, kaisles piepildīts romāns, kurš jāpārtrauc labākajā brīdī, citādi paliks grūti. mēs pārtraucām, un tagad man sāp. bet tā jābūt. dziesma un deja vienmēr būs manā sirdī, tā neizdzisīs. un mēs taču tiksimies, mēs atkal tiksimies pēc dažiem gadiem. un mums būs jaunas lietas, ko pastāstīt.
tu taču nevari aizbēgt no tā, kas tu esi. tu taču nevari paslēpties.
tās ir kā attiecības. nu, man un Latvijai. tu strīdies, tu kašķējies, tev ir sīkumi, kas nepatīk, kas sadusmo, kas aizvaino, bet tu mīli. tu taču vienmēr mīli un to sajūtu nekad neizlaid no sirds. un tad jūs vienojaties - ik pa laikam būs centieni savas attiecības uzlabot. un mēs darām. un tajos brīžos es atkal no jauna iemīlos. tajos pašos līdzenumos, tajās pašās senajās dziesmās un tajos pašos gadsimtiem vītajos rakstos. un tā taču attiecībās ir - nekas nav ideāls, bet pie visa ir jāstrādā. un mēs strādājam. jo mēs mīlam.

dzimšanas dienas rīta kafija pus2os pa dienu.
lūk, to es saucu par baudu.

man saka - redz, kā tu ieskrējusies, uz visiem koncertiem pēc kārtas! man saka - kāda tu patriote. man saka - kultūra? bet man tas šķiet pavisam vienkārši - ja ir dziesmu un deju svētki, tad ir baudīšana. kā es, latviete būdama, varu šos svētkus ignorēt? kā es varu nolemt, kas svarīgāks - dziesma vai deja? kā es varu aizmirst, ka pati esmu svīdusi deju laukumā un izbļāvusi balsi Mežaparkā? tā taču ir mūsu kultūra, tās taču ir manas saknes, mana būtība un mana sirds. ja man ir iespēja, man ir jādara viss, lai atbalstītu, izbaudītu un paņemtu visu, ko es no tā varu gūt. un tad es stāstīšu saviem bērniem - manu jubileju svinēja visa Latvija, un es svinēju tai līdzi! labākā dzimšanas dienas ieskaņas un izskaņas ballīte pasaulē.
paldies.

turpinu iepazīt sevi. un ne tikai.
vakar atkal iegriezās pasaule kaut kādās krāsās. dzīvoklis uzsprāga negaidītās izdarībās un vēl šodien mazliet raustījās pēdējās konvulsijās. kā ir, kad neplānoti visi (nupat vēl nepazīstamie) cilvēki brīžiem ir tik ļoti uz viena viļņa. kā mazi kukainīši, kas satupuši uz viena salma un laiž pretī lielajam ūdens plašumam. tā mēs - katrs par sevi, bet visi kopā. kā tas ir, ka visiem tās durvis atsprāgst vaļā reizē. un pēc tam līp grīda, drēbes ir izmētātas pa kaktiem, kājas sāp no papēžiem, bet sejas... sejas staro laimē. jo ir tieši tā.
šodienu atpūtai.

all i want to do, is get drunk here with you.

skanēja drogās. pilnībā piekrītu.