ne tikai tā.

nē, nu ja, tā jau tas ir. tu vari visu laiku kaut ko piedāvāt, bet, ja vienmēr ir iebildumi un atteikumi, tad vienā brīdī paliek mazliet skumji un tu pārstāj.
man tā ir bijis ar vairākiem cilvēkiem, bet nekas, es taču sev jau sen esmu iestāstījusi, ka cilvēki ir dažādi. un cilvēki mainās. cilvēkiem kādu laiku tavā dzīvē ir vieta, liela vieta, bet tad ar laiku tā paliek tukša. kā izslaucīta. un tad to ieņem kāds cits.

un tad ir arī tādas dienas, kā šī.
austiņās skan instrumentālis un visa pasaule danco tam līdzi. danco pēc klavieru taustiņiem, danco pēc zvaniņiem.


vakar biju ciemos pie Martas. un Paulas. jā, jo tagad vienmēr jāsaka abi vārdi, jo tagad viens vairs nav viens. un tā jau vairākus gadus, tikai saites kaut kur pašķīdušas ar vienu, bet otrs aug griezdamies. labi, es vairāk teikšu tā, ka saites ir nevis pašķīdušas, bet kā tāda košļene izstiepušās garas, garas. vajag atkal sarullēt bumbiņā. kā marcipānu vakar.
bet vispār man ļoti patika, es ļoti laimīga. Paula ir viens no skaistākajiem bērniem, kāds pēdējā laikā redzēts. un man tāds kā lepnums, tāds kā prieks, tāds ka gandarījums, ka tā.
vispār tajā Tukumā diezgan forši. vakar tāda jauka svētdiena izvērtās, un es nenogulēju visu dienu, kas jau ir apsveicami, es braucu ar vilcienu un saule spīdēja. un Tukums tāds kluss, kluss bija, ka savu elpu varēja dzirdēt.


bet nedēļas nogalē atkal visādi gāja. un tu pats atkal nesaproti, kā. jo it kā labi, it kā nē. bet sestdiena bija pilna moku, es raudāju no sāpēm un man gribējās vemt. no tā kā galva plīsa un šķita, ka kāds tur iemontējis motorzāģi. nu bet tā, ka ne aizmigt, ne pakustēties. tikai guli. kā dārzenis un sit sevi. bet ko var gribēt, kā jau bija jaušams - saprāts piektdien uz ballīti līdzi nebija atnācis.


visi saka, ka šonedēļ vasara pavisam galā. kraujas malā stāv un grasās lēkt lejā. it kā jau gribas viņai piesiet striķīti, lai paliek vismaz karājamies aukliņā, lai neparauj tā laika upe līdzi, kas tur apakšā rēkdama joņo, bet nu ko nu. ne jau nu es liktenim pretī stāšos. visam savs laiks. arī lapām birt un sniegam glāstīt seju.


visu laiku gribas, lai ir skaisti. un, kad ir skaisti, tad atkal sanāk kaut kādu mocekli izlobīt. nu, kas tas ir? kas, it kā citādi nespētu, it kā vienmēr kam iekšā jāgrauž. kaut kādas muļķīgas iedomas.


mirkšķinām ačeles un skatāmies uz priekšu.

šodien tāds kā prieciņš, tāda kā saule spīd, tāda kā laba mūzika.
biju tirgū un sapirkos labumus. vakarā pie manis nāks elīza, mēs taisīsim ņammas, lietosim 'kohōlus un vispār pļāpāsim. un tad, kad būsim izpļāpājušas pasauli, tad iesim uz koncertu. ārā, gaisā, gandrīz kā festivālā. es vēl šodien, es vēl arī rīt mēģināšu noķert aiz astes sajūtu, ka tepat jau tā vasara ir - tur iekšā. diezgan muļķīga tā mana iekšējā skumja par vasaras aiziešanu, jo pareizi elīza teica - arī ziemā daudz skaistu lietu notiek. bet nu ja, vasarā plīvo mati, kaili pleci un auksti padzērieni, bet ziemā... ziemā sarkanais deguns paslēpts dziļi, dziļi šallē, ķermenis kā sīpols ievīkšķīts kārtās, bet dvēsele - dvēsele tāpat kā mati, kas nospiesti zem cepures, kaut kur, tajās visās krunkās iekritusi, spirinās.
tirgū nopirku arī lazdu riekstus. šķita, ka tādiem smagiem bumbulīšiem kilograms būs pavisam maza niecība, tādēļ lepni paņēmu divus. nebija vis' niecība. tagad diena riekstu zīmē aizvadīta, jābaidās, ka pati par riekstu nepārvēršos.

un pie manis atnāca rudens sajūta. es domāju, tā to sauc.
savēlējos sveces un tēju, karstvīnu un gardumus, kas sakrauti kaudzēs uz zemes. savēlējos spēles ar saviem tuvajiem, pieklusinātu mūziku un smieklus.
un vēl es savēlējos roku matos. tādu roku, kas silda un tur.



bet tā roka laikam vēl kaut kur klejo. varbūt vēl virpina citus matus. varbūt.
es meklēju pazaudētu klejojošo roku, ja kāds redz - pasakiet, lai nāk mājās.

un man vēl arvien gribas raudāt, kā bērnam, kad vienkārši visa kā ir par daudz.
man ir tik labi, man viss ir. es esmu laimīga, bet raudāt gribas. nu, uz kuru galu tā pasaule iet?

šodien biju pusdienās. tas ir tā, ka tu nezini, vai tas ir bijis randiņš. vai nē.
un tu arī nezini, vai tu gribētu, lai ir.

bija labi, bija jauki, bija.
un tagad tās domas maļas. kā tāds dzirnakmens - lēni un smagi. un neviens cits jau negriež, es pati.



un vai tad tā notiek - klikš un gatavs? vai tad tā var?

Un tad, redz, pēkšņi.

dziesmiņā saka, ka labāk būt vienai.
dziesmiņās vienmēr visi zina labāk.

būs. nebūs. būs.
un tu mētājies.
kā tāds gliemezis, kas ierauts spieķos.

ak vai, cik galvā daudz domu. vienas kliedz - raudi!, otras kliedz - smejies! labā puse bauro, ka vajag, bet kreisā, ka tā būs labāk, ka nē.
un tu, cilvēks, pa vidu kā tāds pelavu maiss, pa kuru dauza ar koka nūjām.

tomēr nebūs.

tāda sajūta, ka šodien visas domas no galvas izsūktas. vairs nekas nepatīk, vairs neviens vārdu virknējums nešķiet manu domu cienīgs.
lūk, kā.

tas ir tā, ka atstāstus jau nevajag. atstāsti dzīvo mūsos iekšā. tur, blakus bailēm un citām tik pat svarīgām lietām.
svarīgas ir sajūtas, un sajūtas bija.
atliek tikai, kafiju lēni malkojot, atcerēties lietas un cerēt, ka tās neizgaisīs. ka tās paliks tur dziļi, dziļi.
un, ka citas lietas lēni rāpos uz priekšu, kamēr sasniegs mērķi.

riktīgi forši bija.

kas tad tu tāds esi? viens sarkans un viens melns.
gara stāvoklis. garā stāvoklis.
acis sāp un glāze arī.

kārtējais muļķīgais emociju virpulis. jo nekas taču nenotiek.

"Kā tas ir - izmetīs no kafejnīcas? sagriezīs un tad izmetīs?" /Krišjānis Lūsis/

es taču redzu, ka saule noriet agrāk. es taču saožu, es taču neesmu pavisam dumja, ka nezinātu, ka vasara iet uz galu. es taču jūtu, ka kājas sāk salt, ka džinsi svarīgāki par plikdupšu brunčiem un ka saulesbrilles, somā bružājoties, draud sadalīties. apvainojušās.
smieklīga padarīšana tā vasara, klausies. atnāk, sagroza visiem prātus un tad, asti lepni izslējusi, aizcilpo prom. un es tajā brīdī palieku sēžām rudens peļķē, blisinot acis un nesaprotot - kas bija, kur palika? nē, nu! var jau teikt visādi - izbaudi, izskrienies, izcilpo visu savu pasauli un savāc lietas, ko pēc tam visu pārējo gadu glabāt zem spilvena piemiņai. bet kā tieši? es taču pat nepamanīju - tieši tik lielas acis es šogad biju izpletusi, lai visu redzētu, lai visu labi, labi saskatītu, bet kas tev deva? špidiukc, un prom ir. vien tāds mazs pļautas zāles smaržas kubiciņš paripo zem galda un varu to izķeksēt. lūk, tas ir viss, kas man no vasaras palicis.
tagad var iziet vakarā ārā, pieturēties pie aukstas alus glāzes, kas salda kā medus, bet svarīgākais tajā visā ir - silts džemperis, slēgtas kurpītes un mīksta šalle, kurā iespraust degunu, kad salst. nu ja! tas taču rudens, kas ausī man pūš visādas jēlības. saka, ka vasara jau tikai tāds romāniņš, atnāca, izmantoja un aizgāja, atstājot ar garu degunu un vienu mazu asaru acī.
nu tad ko, šajā brīdī, kad labsajūtā gribētos murrāt kādā piesaulītē, es tikai saraucu degunu un atmetu matus - nekas, nekas, nāks jau arī citas vasaras. taču viss, kas man jādara - jāpagaida viens nepilns gadiņš. un kas gan tas ir? paskries man garām, neuzmezdams ne acu skatu. tā viņi skrien. tie jaunie un skaistie, tā skrien. un es skrienu līdzi - gar ceļa maliņu, brīžiem aiz sētas, bet līdzi. kā bērni, kas dzenas pakaļ spožo motociklistu brigādei, kas joņo cauri mazajam ciematiņam.
tā, lūk, mēs jožam tam laikam līdzi. bet tas, kā ar tupeli pa pakausi dabūjis, skrien arvien ātrāk un ātrāk. un man mazliet bail, ka neaizmūk.

vajag un gribas nokrāsot sienu.
nevaru saņemties.
manī par maz gribasspēka, par daudz noguruma.

Zviedrija.
dzeru alu, un sāp sirds.
fiziski.