ne tikai tā.

es zinu, ka nedrīkst, bet es gaidu.
un tas, lūk, ir pats muļķīgākais. it kā negribēt, bet gaidīt. tāds kā aizliegts auglis.
un gan jau, ka es neesmu vienīgā.


dzeru tēju, kura atdziest apbrīnojamā ātrumā.
pirmā diena no attīrīšanās viedokļa garām. ēšana tomēr ir bauda, nevar šā un tā, bet dažreiz vajag.
redzēs, cik tālu tikšu, par katru dienu prieks - jā, jo tieši tik vāja es esmu.

šonedēļ (vismaz piecas dienas) esmu apņēmusies nelietot alkoholu.
ēst griķīšus, oliņas, neko treknu. dzert daudz šķidrumu.

nu cik tad var to ķermeni mocīt?

man šodien nesalst.
man šodien nedaudz sāp.

vēl viena labā diena tajā, ka neaizbraucu baudīt rudeni purvā - pēc ilgiem, ilgiem laikiem ieiešu vannā.
stabu ielas nostaļģija.
atšķirības būs - tomēr aukstums daudz lielāks, durvis jākrampē un mūziku nevarēs uzgriezt tā, lai pieskan visa vannasistaba (patiesībā, vispār nevarēs uzgriezt). bet nekas, vanna paliek vanna.

uf, savāda nakts.
bet teikt taču neko nedrīkst.

izdzēru glāzi vīna un nespēju saprast, kur atrodos. tādi kā biezokņi, tādas kā bailes.
laikam biju pelnījusi.

palaidām mājaslapu.
jūtos nedaudz izsmelta un nospiesta.
nav manī gandarījuma sajūtas. es nezinu, vai šeit tāda vispār iespējama.

vakar es dzēru medalu.
tā ir diezgan svarīga informācija, jo man negaršo medus. nu nevis negaršo, bet es bērnībā to pārēdos un tagad mums ir diezgan saspīlētas attiecības. bet medalus man garšoja.
bet vēl par medalu vairāk man garšoja tikšanās ar pasaules klejotāju Lindu. nē, nu tā jau ir, ka tagad man nedaudz sāp galva un visa pasaule tādās smieklīgās krāsās. bet viss ir labs, kam bijis labs iemesls.


Lindai tie stāsti gan vispār tādi pabaisi. kā tas ir, kad tu priecājies par to, ka ceļā tev tikai divas reizes piedāvājuši seksu. lai cik dīvaini tas neizklausītos, kāds par to var priecāties. man būtu bail. kā pāvam, kam no astes visas spalvas izbirušas.


man ir mazliet skumji, ka viņa visu laiku ir prom, bet tajā pašā laikā es priecājos. vismaz kāds no mums zina, ko vēlas. vai vismaz zina, ka vēlas zināt, ko vēlas. un meklē sevi. nevis kā es, es arvien neko nezinu, es esmu kā nezinītis nevis saules, bet savā pašas pilsētā. sēžu dienu no dienas un turpinu nezināt. kas es esmu un kāpēc.
Viņa saka, ka man ir mazāk par mēnesi, lai atrastu dabīgo sildītāju. miesu un asinis, kas riņķo paātrinātā tempā, mani sildot. jo gulta esot neķītri lieliska, kā piemērota. mēnesi, jo tad būs pavisam auksti. Linda visu laiku mani biedē ar aukstāko ziemu simts gados, man jāemigrē, bet kur?
vispār brīžiem šķiet, ka tas laiks skrien uz priekšu, skrien, skrien, bet nekas jau nemainās. ja neskaita to, ka es palieku vecāka. un viņas arī. un vēl ja neskaita to, ka Ilona būs mamma. un viņa ir precējusies ar savu mūža mīlu. bet kur esam mēs? bez darbiem un mīlestībām plūstam kaut kur starp ikdienu un ceļu. kas nu kuram. bet, kad mēs satiekamies, viss jau ir tieši tāpat, kā bijis. mēs arvien smejamies par tiem pašiem jokiem, mīlam viena otru un vienmēr būsim pateicīgas tam, ka laiks savedis mūs kopā, vai tas ir ģeogrāfijas kabineta sols, vai internets, jo tomēr katra esam savā pasaules malā.
Viņa priecājas, ka arvien ir uz manas sienas. jā, ir cilvēki, kuru tur vairs nav. vieta uz sienas ir jānopelna. vieta manā sirdī jānopelna. tā siena ir kā spogulis, kurā es katru dienu skatos. no paša rīta, atverot acis.



es esmu mazliet laimīga un mazliet skumja šodien. par visādām lietām, par notikumiem un cilvēkiem.


bet būs jau labi. jo viss ir labs, kam labs iemesls - un man iemesls ir, jo jāsvin dzīvi.

esmu mājās knapu pusstundu, bet deguns jau nosalis kā sunim ziemas viducī.
eh.

es esmu nogurusi.
es esmu nogurusi fiziski un garīgi. man gribas pieplakt sienai un tajā iekust, lai mani neviens neredz. lai neviens neko nejautā un nerunā.
ir tādas dienas, kad šķiet, ka diena varētu arī nebūt - tieši tik ļoti neko nevēlos. varētu tikai Susumu piespiest pie vēdera, saritināties zem segas un skatīties televizoru. un, lūdzu, lai kāds man atnes tēju.
skumjas tādas dienas.

un vispār es nedēļas nogalē neplānoti pavadīju laiku ar cilvēkiem, ar kuriem nemaz ar nebūtu iedomājusies pavadīt laiku.
kaut kādā tādā kā piespiedu brīvprātīgā kārtā. abus vakarus un vēl svētdienu pa virsu.
piektdien biju mūzikas grupas mēģinājumā, dzēru izlejamo alu no divlitru pudeles un ziņoju, kas man patīk vai nepatīk. kā liela, resna muša. un sestdien aizgāju uz koncertu. un ar vērīgu ausi spriedelēju, kas ir bijis labi, kas nav. nu tā, it kā es kaut ko saprastu. bet nesaprotu taču.
un tad es biju un spēlēju kārtis. pusi nakts spēlēju kārtis. otru pusi nakts - spriedelēju.

tāda interesanta nedēļas nogale. nevarētu teikt, ka slikti, nevarētu teikt arī ka labi.
iztiksim ar "interesanti", jo visi taču zina, ko tas patiesībā nozīmē.

afigennākais nogurums. i pat nezinu, no kā.

muļķa vešmašīna atkal vakar bija ieķērusies, un es, protams, to pamanīju pusnaktī, kad vispār atcerējos, ka veļa jāizkar. labi, ka nav neomas diena, labi, ka tā veļa tur tagad pūst, bet man vienalga, jo žēl tikai, ka nav, ko vilkt mugurā.


uzrakstīju Ansim eseju, ja to vispār tā var nosaukt. tāda piespiešanās, tāda nevēlēšanās, cik tomēr labi, ka nemācos.


vispār es gribu bērnus. māju un bērnus. bet laikam jau vienatnē būs mazliet grūti, ha.


kamēr man nav bērnu tikmēr varu staigāt apkārt, tāpēc šodien ar Elīzu un Līgu iešu uz jaunāko Vudija Alena filmu. redzēs nu, kā tas būs.

Un lai cik savādi nebūtu, man patiešām patīk tā dziesma. Mehāniskās izjūtas. kaut kas tur ir. Varbūt vainīga mana pirmā sakare ar to dziesmu, vai kāzu rīts un ģitāra, varbūt vainīgs kas cits. Bet ir.

man prieks par viņiem, ka sanācis. vēlētos, lai sanāk vēl.

ā, jā.
tā kā ārā tagad daudz līņā un vakaros ir tumšs, sākas pastiprinātā vēlme pēc tiem spēļu vakariem.
es jau uzrīkotu, tikai man nav spēļu. :)

Nezināmu iemeslu dēļ, šorīts iesācies ar "kad man vairs nebūs sešpadsmit..." galvā. nezinu gan, ko es pa nakti esmu sapņojusi.
lai arī vienu daļu no sapņa es atceros, es gatavoju ēst (pat atceros, ko), bet cilvēki tikai turpināja nākt un nākt, un man bija bail, ka visiem nepietiks. tā, lūk.
tagad pavisam oficiāli ir atnācis rudens, pat visos kalendāros ierakstīts, ka vakar bez klauvēšanas iesoļojis Latvijā. var just, jā. ārā ir auksts, bet rīta duša sagādā galvassāpes jau pat pirms tā sākusies. it kā jau skaists gadalaiks, bet nu tomēr tāds mazliet skumjš.



vakar braucu ar mašīnu uz rīgu. viena. un arvien mazliet sāpēja doma par ideju, ka varētu mašīnu pārdot. tā ir sajūta... tu brauc, mūzika skaļi skan, lietus sitas logā, bet tu domā. tā visu var izdomāt. ja būtu, kur, es visur būtu vakar aizbraukusi. tik ļoti sajūta.

vispār es ļoti gribu uz to Viļņu aizbraukt. sēdēt kādā jaukā restūzītī un ēst mīdijas sidra mērcē, ko Elīza ieteica. bet man nav kompānijas, lūk, kā. tā ir, kad esi viens. visiem pārējiem pašiem savas dzīves. nevienam nav manējās. bet nu ja, diez vai sanāks. vismaz šoruden.

kad tu tā kā sajūties muļķīgi.

man nāk miegs.
esmu nogurusi no sevis.

visu laiku centies sev iestāstīt, ka nav jācer, ka nav laika tādām muļķībām - liekām alkām pēc kaut kā, kas nebūs.
un visu laiku zini, ka nebūs. jo nekad nav. bet kaut kur dziļi, dziļi iekšā slēpjas daļa tevis, kas cer. un māna sevi.
skaties spogulī un zini.
un tās muļķīgās rīcības? ar prātu saproti, cik vienkārša varētu būt dzīve, bet dari. iekšā ik pa laikam kaut kas sagriežas un tu rīkojies, bet pēc tam jābāž galva zem auksta ūdens, lai beidzot saprastu, ko esi izdarījis. atkal, savas muļķības dēļ, visu pazaudējis.






saprātam arī nelāgs ieradums - vazāties apkārt un nenākt mājās.

šodien kaut kāds negarastāvoklis.
kas ir?