ne tikai tā.

īstenībā man diezgan labi patīk gatavot ēst.
es tikai sev iestāstu, ka nepatīk. jo man nav, kam.

lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu.

haha, atkal uznāca negarastāvoklis.
mēģināšu to nomākt un izgatavot.
pirmo reizi sariktējos pagatavot mīdijas. ceru, ka sanāks, pārēdīšos, skatoties filmu.
es taču tomēr esmu jau ceļa jūtīs uz Franciju.
žēl tikai (vai tomēr labi), ka vīnu šodien nedrīkst.

šodien gribu uztaisīt gastronomiskas izvirtības, lai arī šobrīd nemaz un ne druskas ēst negribas.
redzēs, kas būs, kad aiziešu līdz veikalam.

un es jūtu gaisā, ka neatbildēs.

esmu tik nogurusi, ka nepateikšu neko.
tikai to, ka atkal tāda mazliet mulsuma pilna nedēļas nogale.
kas ir ar mani, kas?

man teica, ka tā būs, kamēr man apniks.
man šķiet, ka man jau apnika.
bet es īsti nezinu, vai ar to būs gana, lai es pārstātu.

atradās arī manai mašīnītei vietiņa. maza, maziņa, kurā ieparkojos ar policistu palīdzību, lūk. ja neskaita nobraukto benzīnu, par stāvvietu iztērēju apaļus 2.50.

cik forši bija mašīnā, ripot pa migliņu un sapņot ar acīm vaļā.
tik neforši ir maldīties stundu pa rīgas centru, nesaprotot, kur lai noliek mašīnu, jo ierastā vieta ir aizņemta, un pat visas maksas vietas ir aizņemtas.
tagad es iztērēšu miljonu, jo esmu muļķe.

tagad es gribētu būt jūras krastā.
lai vējš plosa manus matus, skaņa griežas ausīs un aukstums ārda manus vaibstus.
lai aizpūš to visu prom. tālu, tālu prom.
izrauj no manis kā nezāli.
un es stāvu un ļauju vēja sapūstajām acīm asarot.

man ir pazuduši taurentiņi.
atvediet tos mājās.

turpmāk jādomā tikai par sevi.
jā, ja vien es mācētu.

šķiet, ka to, cik bieži es sev gatavoju ēst mēneša garumā, varētu saskaitīt uz rokas pirkstiem.
uz katra pirkstiņa pa vienai ēdienreizei.
lūk, kā. šodiena ir vesels viens pirkstiņš.

vēl joprojām tajā manā glāzē ir klusums.
vienā brīdī kāds bija paņēmis un kārtīgi to glāzi saskalinājis, tā ka ūdens gandrīz pāri malām pāršļakstījās, bet tagad - tagad es tur nemierīgi guļu pašā glāzes dibenā un gaidu. nemiers iekšā manī, bet es iekšā glāzē.
gaidu.

un tai žirafei bija nolauzts kakls.

tāda kā uzvilkta pelīte. ziniet, ir tādas, kurām uzgriež atslēdziņu. un tad viņas skrien un skrien pa istabu, dauzoties gar krēslu kājām un sienām.
tā šobrīd jūtos es. dīvaini uzvilkta jūtos. varbūt pie vainas tas, ka biju mājās, ar mammu vakar iedzēru vīnu, nokrāsoju matus, tā jauki, jauki. varbūt tas, ka satiku Krišjāni, kurš pateica, ka esmu skaista.
varbūt tas,ka ir piektdiena, un beidzot šī nedēļa būs galā.


lai vai kā, es tirinos, vēl tikai dažas stundas.

vēl arvien esmu šīs dienas perfektās dziesmas meklējumos.

un tu esi tāds kā mazliet satraukts.
un tāds kā mazliet nobijies reizē.

kāpēc ir tik grūti saņemties jebkam, kad esi viens?
viens.
tu taču esi tāds radīts.

nāc, un es tev palasīšu priekšā savu dzīvi.