ne tikai tā.

man visu laiku sanāk likt modinātāja laiku apaļās stundās vai apaļās minūtēs (nu, kā to sauc, piemēram, 7:20).
un tad es reizēm uzlieku to tādās smieklīgās, it kā nesakarīgās minūtēs. piemēram, 7:53. un tad kaut kur iekšēji priecājos, ka brīdī, kad zvana atliktais modinātājs, ir 8:03, nevis 8:00.
ha, dzīves sīkumi.

vispār ārā tāda kā apokaliptiska sajūta.

gāju pēc grāmatām, atnācu ar plānotāju. laimīga. (jo vispār plānotāji man vienmēr sagādā galvassāpēs. man tie pārāk patīk. visi. un kā lai zina, kurš ir īstais? un pareizais? un šogad vispār.. tik daudz skaistu plānotāju.. tur van gogs, tur londona, tur arhitektūra, tur japāņu dāmītes, tur kurpes un modes dāmas! kā lai cilvēks izvēlas? vadījos pēc pēdējā laika notikumiem - izvēle krita uz Franciju.)
tagad nevaru sagaidīt jauno gadu.
un droši vien jau ne tikai tāpēc.

man patīk tā ingvera garša tējā.
bet pati zaļā tēja man arvien negaršo. es spiežos.
kas zin', varbūt iegaršosies.

izrādās, klepus un mazliet temperatūra arī.

jaukākais tajā pēcceļojuma padarīšanā ir tas, ka man tagad ir iesaldēta nauda.
gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr.

es vēlos vēstuļu draugu. nu, šajā gadījumā droši vien, ka epasta draugu.
tādu, kuram pastāstīt, kā iet, kas notiek. un saņemt uz to atbildes.

pametu gaisā ābolu.
atcerējos, ka bērnībā varēju stundām mētāt tenisa bumbiņu pret sienu. ļoti patika.
nu, droši vien, ka patiktu arī tagad.

ēdu darbā mandarīnus.
ir sajūta, ka drīz manī būs vēlme pēc idejām. tas Ziemassvētku laiks tuvojas.

žēl tikai, ka svecīti uz galda nedrīkst.
nekas, to mājās.

Kad biju prom, internetos pļāpāju ar draugu, kurš draudzenes ideju, ka es varētu iemīlēties ārzemniekā, komentēja apmēram - kāpēc gan ne, ja vien tas nozīmētu, ka esi laimīga, es tevi atbalstīšu visos tavos lēmumos. (A.)
Šodien otrs draugs uz manu jautājumu, ko viņš teiktu, ja es pēkšņi izdomātu pārcelties uz ārzemēm, atbildēja - mierīgi, ja tu to gribētu un tev tas patiktu, kāpēc gan ne? (Ū.)

Uztveršu to kā labu zīmi, ka viņi mani atbalstītu visos manos lēmumos, lai cik muļķīgi tie nebūtu. Pieturētu roku un palīdzētu piecelties, ja es nokristu. To domu, ka mani tik vienkārši var palaist prom... to es nolikšu kaut kur dziļi zem gultas - tāda muļķīga tomēr doma.

kad smejas, mazliet kļūst laimīgs un vesels.

re, balta siena.
tā laikam ir manējā.

bet vispār man ne pārāk patīk stāstīt lietas.
es reizēm labāk uzrakstu, zinot, ka konkrēti cilvēki to izlasīs, nekā stāstu visu aci pret aci.
jo tad es to saitīti palaižu tieši tik garu, cik vēlos. un man neviens nevar censties to izraut no rokām.

Francija šķiet tomēr nedziedē.
Tā ir plāksteris.

Daudz kas skrien cauri manai galvai. Kā putekļi.
Es te cenšos to visu izslaucīt. Atstāt prātu tukšu.
Pagaidām nesanāk.

esmu te.
laime.

šķiet, ka nāk ārā par visu.
es zināju, ka tāda diena pienāks.
es zināju, ka es neapzināti uz to eju. ka es plēšu sevi.


bet putniņš saka, ka vienmēr nebūs man līdzās, ka man pašai jāiemācās nostāties uz kājām, kad tā.

nu, lūk.
tas stikla zvēriņš saplīsa.

jūtos šausmīgi saposusies priekš ceturtdienas vakara.
droši vien, ka ballīte būs tā-tā, bet jūtos kā piektdienā.
galvenais, lai rīt sajūtas nebūtu kā pēcballītes sestdienā...

nezinu, vai no tā, ka nakts negulēta lāga, vai no lielā zaļās tējas patēriņa, vai vienkārši... bet šodien man tāds pacilāts un jauks noskaņojums. gribas, lai viss ir skaisti, gribas smaidīt un priecāties.
varbūt pie vainas atvaļinājums, kas nāk. varbūt pie vainas Francija, kas jau tepat, tepat deguna galā.

šodien, piemēram, ir tītara gaļas diena.
es, protams, pilnīgi un galīgi nesaprotu, ko es šobrīd pie tās plīts daru, bet veikals "Tītariņš" tepat uz stūra, kurā pārdod tikai un vienīgi tītara gaļas izstrādājumus, mani uzrunāja.
šonedēļu varētu pasludināt par izmēģinājumu nedēļu.
rīt varētu būt kāda garda kokteiļa diena, jo man tomēr jāiet uz lielu balli, nevar jau nu šā kā tā.



tagad tikai nevaru saprast, lepoties ar sevi, vai tas tomēr aiz tādām kā skumjām?