ne tikai tā.

kaut kā ļoti savādi, ka tu netīšām sāc runāt. un tad runā un runā.
un ir interesanti. bet tu nezini kā un kāpēc.
un šķiet, ka cik ātri iesākās, tik ātri izbeigsies.

epifāniju laiks.

un vispār.
nākamo nedēļu es pasludinu par miera nedēļu.
man ir jāatpūšas. man ir vairāk kā jāatpūšas. man ir jānomierinās.
un klusais laiks taču!

saņurcīta.
tas laikam būtu īstais vārds.

tas ir interesanti, kā dažādas dziesmas, dzejoļi un citas lietas pie tevis atlien vispareizākajos brīžos.
tad, kad tu tās uztver tieši tik ļoti, ļoti.

vispār burvīgs vakars bija.

šogad tiešām gribētos beidzot pieiet radoši tiem svētkiem.
pagājušogad mēs abi naktī apgleznojām krūzes, darinājām ķēmiņus un saiņojām, saiņojām.
man nav nevienas dāvanas, neviena apsveikuma.
varbūt jātaisa radošais pulciņš? ar šķērēm, līmēm, mežģīnēm, papīriem un krāsām. ā, un mandarīniem un karstvīnu, protams.

tā ir, kad durvis tikai aizver, bet neaizslēdz.
tagad es tām durvīm piekāršu priekšā kārtīgu atslēgu.

starp citu.
nevaru saprast, vai tā jāuztver kā zīme. un, ja jā, tad kāda?
man nedēļas laikā ir apstājušies trīs rokaspulksteņi. un sienas pulkstenis arī.
sapnī es to pastāstīju mammai, un viņa krita panikā.

mazās pieturzīmes:

pirksts pagaidām nesāp.
toties no kaut kā ir uzmetusies alerģija.
šogad būs jāpērk dāvanas vienai pašai. vispār trakums.

Sapnī bija skaistais dakteris. Es viņam patiku. Un viņš bija francūzis.
Tā skaisti bija, lūk.

ā, jā.
kad tu redzi tādus skaistus, veiksmīgus, pēc pirmā iespaida ļoti jaukus jaunus vīriešus, rokas nolaižas - nu kur tad man, nu ko tad es?
viņi taču vienmēr aizņemti, viņiem taču vienmēr jau ir kāda, kam tos matus pabužināt.

mazliet ļoti skaists dakteris bija.
kaut kāds bumbulis, kas ieķerina man to pirkstu.
ja šitās ielaistās zāles palīdzēs.
ja nepalīdzēs, tad operācija, jā.

bet vispār sapratu, ka man tagad vismaz vienu dienu nesāpēs. kāpēc tad man arvien sāp?

dakteronkul, palīdzi, lūdzu.

izlasīju es to grāmatu.
vienā elpas vilcienā, kas beigās noraustījās.
asaras.

"Bet viņa nesaprata, kā lai rada stabilu laimi no kaut kā tik svarīga, tik sarežģīta, tik neatkārtojama un tik viegli sabojājama kā dzīve." /Soņa Hartneta - Rēgu bērns/

plānotās filmas vietā es sāku grāmatu, kuru netīšām nopirku par pavisam niecīgu naudiņu.
skan tīkama un neuzkrītoša mūzika.
termokrūzē ir karstais dzēriens ar nedaudz vīnu un mandarīniem.
vai manī ir iestājusies ziema?



un es arī. es arī nesaprotu.


"Vai dzīve nozīmē samierināšanos ar to, ko var dabūt, ja nevar iegūt to, ko patiešām grib?" /tas pats./

es varu būt ļoti, ļoti laba draudzene, ja gribu.
tā.

kad it kā ir bijis, bet nebūs.

ielien vannā sasildīties.
bet nevar saritināties. nevar ietīties.

svētdiena, pirmā advente.
grafika kārtā satīrīju dzīvoklī grīdas un ne tikai.
lutinu sevi ar alu, ko parasti nepirktu.
plānā ir pagatavot sušī ar daudz, daudz lasi.
un filma jau gaida savu kārtu.


un vispār, mani vairs nevar pieskaitīt džindžarellām. bet varbūt tomēr? varbūt tas tomēr ir tur iekšā - dvēselē?