ne tikai tā. -

man šķiet, ka šādi, kā pēdējo mēnesi, es mūžā jūtos pirmo reizi. tiešām. tā tiesību padarīšana mani iekšēji kaut kā savā ziņā bija sagrāvusi. saplēsusi un neļāva elpot. tagad, kad tas viss ir cauri, es jūtos dīvaini brīvi, lai arī savā ziņā vēl joprojām pieķeru sevi pie domas, ka neticu, ka viss ir beidzies. it kā nebija lielu moku, nekas nenācās tik grūti, lai būtu jāraud un jāsit galva pret sienu, tomēr tas mani kaut kā dziļi spieda zemē. pat pabeigt augstskolu nebija tik smagi, lai arī tas ilga nevis trīs ar pusi mēnešus, bet gan četrus gadus. dīvainās, dīvainās smadzenes, prāts un tā labirinti.
darbā viss cirkulē, griežas un mutuļo, brīžiem ļaujot man ievilkt man dziļu elpu, bet brīžiem sitot mani pret sienām un kliedzot, lai svācos un saņemos. ir cilvēki, ir darbi, ir smiekli, nav asaras.
soley, soley, soley. pa rinķi, uz rinķi, ap rinķi.
šodien uz dobeli dzert šampi un priecāties, baudīt māju siltumu un suņu skatienus, siltumu un biezos kažokus bužināt. jo ir piektdiena.
ak jā. mēs pārvāksimies, tas ir tāds liels, skaists pavērsiens, ko es dikti gaidu un alkstu. dzīvoklis mums ir arī tagad, bet visu šo laiku mani nepameta sajūta, ka tas ir īslaicīgi, ne man. patiesi, sajūtas nepievīla.