ne tikai tā. - August 30th, 2006

Vispār es centos. Es cerēju, ka šitajā nolāpītajā dzīvē un pasaulē var būt citādāk. Ka var notikt brīnumi. Bet redz, atkal realitāte man iesper pa vēderu. [te pat stipra kafija nepalīdz]. Vajag jaunus draugus, kas neko nezina. Protams, ka neaizmirst vecos. Daži ir pārāk svarīgi. daži tikai veicina sāpes. man dažreiz no sirds patīk atmiņu peldes, bet dažkārt tās spēj tikai atspārdīt.
es vēlētos sākt - Mīļo dienasgrāmatiņ...
Es tā nemāku. Tas, kas manī ir niknums? Vai sāpes? vai izmisums? Bet varbūt prieks, ka no sirds vēlos visu aizmirst? Viss kopā.
Mikslis.
Un tur aiz stūra jau kliedz jaunā dzīve. cik nu jauna...
Ir lietas, kas liek pasmaidīt. Ir cilvēki, kas dara to pašu.
And so it is.. Just like you said it would be. Life goes easy on me.
īss ir mans stāsts.
Ziniet, nav varoņu. ir tikai tādi, kas spēj nedaudz vairāk, vai arī tādi, kas par tādiem uztaisās. Un tad viņi tēlo, ka ir labi. Bet vairums nav...


Veselības dzeriens.

Bet Viņa taču mīl to dzīvi pie ūdens. Viņa raugās debesīs un elpo gaisu, kas piesātināts ar enerģiju. viņai patīk koki un to dziesmas, putni un to sarunas. Viņa taču nāk no dabas. Un Tu izrauj Viņu no pasaules, kurā dzīvojot Viņa jūtas laimīga. Tu vēlies, lai Viņa dzīvo Tavā pasaulē, Tavā dzīvē. Elpo Tavu piesārņoto gaisu, lai Viņa klausās Tavu mašīnu kliedzienus un sirgstošo putnu vaimanas. Tu iemet Viņu jūrā, kādā Viņa neprot peldēt. Kā būtu, ja Tev no rokām izrautu datoru [kā Viņai mazu kucēnu]? Kā būtu, ja Tev neļeutu spiesties trolejbusā [kā Viņai gulēt ziedošā pļavā] ? Tava dzīve NAV Viņas dzīve. Un kurš nu ziedos savējo Mīlestībai? Kurš aizmiglos acis asarām, atvadoties no dzīves, kurā mīļa ir rutīna, kurā ikdiena pārņēmusi no galvas līdz kājām? Un šķiet, ka paliks tā, ka Viņa dziedās līdzi putniem, bet Tu bojāsi acis veroties datorā. Viņa domās par Tevi, Tu atjēgsies, čukstot Viņas vārdu. Un tad prātā uzjundīs doma par Mīlestības Spēku.