| peepshow (1. nodaļa) |
|
Viņš vēl nekad savā mūžā nebija redzējis kailu sievieti. Tie, protams, bija citi laiki. Toreiz vēl kailums nebija kas tāds, no kā nav iespējams pasargāt savus bērnus. Toreiz cilvēkus viņa vecumā vēl uzskatīja par bērniem. Viss bija citādi.
(
Kailums savā ziņā ir saistāms arī ar kaunu, tāpēc šis stāsts būs arī par to.
P.S. Piedodiet, ka tik maz sižeta pirmajā nodaļā, tas tāds tikai ievads.
Nodaļu garums saistībā ar manu teoriju par to, cik apjomīgu tekstuālo informāciju cilvēki ir gatavi internetā vienā porcijā uzņemt.
)
***
Man bieži ir kauns citu vietā. Brīžos, kad redzu kādu veicam darbības, kuras, man pašam veicot vienmēr ir liels kauns, izjūtu lielu kauna sajūtu viņu vietā. Pats trakākais, ka šie cilvēki šīs darbības veic pilnīgi nekaunoties. Vēl trakāk, par šīm darbībām sabiedrība nekaunas, neviens nekaunas, izņemot, protams, mani. Agrāk man šķita, ka pasauli pārņēmusi bezkaunība, bet vienā dienā es sapratu, ka patiesībā vaina ir manī. Pārāk maigi būtu sacīt, ka toreiz biju kautrīgs, nē, drīzāk kaut kādi, uz garīgas slimības robežas esoši, kompleksi.
Nu ja, palikām pie tā, ka negribēju jums atklāt galvenā un laikam vienīgā varoņa vecumu, jo man viņa vietā kauns par to, ka viņš vēl nekad nav redzējis kailu sievieti. Jā, man ir kauns arī par fiktīvām personām. Un es ļoti ceru, ka šī persona paliks fiktīva. Tā varētu tāda nepalikt, ja nu pēkšņi sākšu pārlieku viņu veidot pēc savas līdzības, bet patiesība tāda, ka cilvēks nespēj iztēloties to ko viņš nekad nav piedzīvojis, jo iztēle ir jau esošas pieredzes sadalījums mazās daļiņās un jaunas šo daļiņu kombinācijas.
Savu vecumu es jums, protams, arī neatklāšu, jo man par to ir kauns. Vispār man par sevi ir kauns. Atrodoties sabiedriskās vietās nejūtos kā sabiedrības sastāvdaļa. Uzskatu sevi par vērotāju. No malas. Reizēm aizmirstu, ka citi var mani redzēt, tāpēc, brīžos, kad kāds ar mani cenšas kontaktēties jūtu pamatīgu satraukumu, jo jūtos strauji ievilkts realitātē, novests līdz apziņai, ka esmu redzams.
***
Jūs zinat, kas ir peepshow? Es domāju, ka nē. Laigan tas, ka esmu iedomīgs ir acīmredzams, jā, jūs sacīsiet, ka tik kautrīgs cilvēks nespēj būt iedomīgs? Bet varbūt es nemaz neesmu īsts. Jūs jau, protams, saprotat, ka modernos, vēl labāk - postmodernos, literāros darbos viss ir tādā putrā, ka galvenais varonis patiesībā varētu būt es un tas otrs arī varētu būt es, nu ja, un, lai viss būtu interesantāk, neviens no maniem "es" nebūs īsts, lai jumst to būtu vieglāk saprast būs šādas kļūdas, piemēram, kā šī pati ar iedomību un kautrīgumu. Tas nekas, ka šīs ir pseidoliterārs darbs, šeit viss būs tāpat kā īstenībā.
***
Tātad peepshow:
- a short pornographic film shown in a small coin-operated booth
- an exhibition of pictures or objects viewed through a small hole or magnifying glass
es jau, protams, butu varējis jums saviem vārdiem izstāstīt kas tas tāds ir, bet nu lai paliek.
***
Tā kā šīs ir virtuāls garais stāsts, iesaistīsim arī lasītājus, uzdodot tiem pa retai reizei kādu jautājumu:
Kā jums, dārgo lasītāj, šķiet, vai 1931. gadā pastāvēja peepshow'i?
***
Kāpēc 1931. gads? Nezinu, šķirstiju jauno Rīgas Laika numuru un uzdūros lapai, kur lieliek boldā esošiem burtiem tāds gadaskaitlis bija uzrakstīts...
Turpinājums, kā vienmēr, sekos...
(pirms nodaļas beigām parasti jābūt intrigai, tātad - vai galvenais un vienīgais varonis spēs apmeklēt kādu paapshow'u vai nespēs? Vai viņš to nespēs izdarīt tāpēc, ka viņam būs kauns vai arī tāpēc, ka tādi tajā laikā vēl nepastāvēs? Uzmini nu, kas tas ir..) |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
