Comments: |
nu.. es negribu nodarboties ar kaut kādu demagoģiju, bet tomēr pateikšu, varbūt līdz- citiem cilvēkiem, lielākoties, ir pohuj, vajag vairāk pievērsties sev un savai garīgajai tīrībai nevis citiem. tiekties, lai tu pats sev esi vanna, templis, kurā izvannoties. tad tevi arī tik ļoti neķers citu neapzinīgā vai apzinīgā (tam vairs nav nozīmes) rīcība. man arī ilgu laiku ļoti nepatika cilvēki kā suga. tāda ļaunīga un nenovīdīga un varaskāra utt likās, bet tagad viss tāds caurspīdīgs un smeldzīgs šķiet- ne tur naids, ne tur nelaime- cilvēki slimo ar savu prātu un savu uzburbušo ego un pretenzijām pret dzīvi. nu jā, bet lai to ieraudzītu- sākumā sevī viss šis karnevāls ir jāierauga un jāatzīst.
nu jā, patiesībā, ja man kāds šitādu īsu pamācību dzīvošanā sarakstītu man tas drošvien nedaudz kristu uz nerviem, tāpēc neņem galvā. buries pats/ti.
bet tie, kas raksta par dzīves nīšanu, visbiežāk ir tieši tie, kas visvairāk mīl dzīvi un pielūdz to.
tur jau tā lieta, ka es nespēju cilvēkus ņemt galvā. ticu tikai savai taisnībai. un tā cilvēku nīšana tikai tāpēc izveidojās, jo kādreiz viņi bija tādi kāds es gribēju būt, bet nespēju. tagad es vairs tā negribu.
tik un tā tu no viņiem kaut ko vēl gribi (drošvien, lai tevi mīl, ko tad citu, visi grib lai viņus mīl), savādāk te neņemtos.
un kas gan ir tava taisnība? tu neko jaunu neesi izdomājis. tā ir citu tūkstošu cilvēku gadsimtiem saslāņotā racionālā domāšana. sabiezējis mentālais arhetips. viena no variācijām. bet tas ir par domāšanu, vai tad tu esi tikai tava domāšana?
mīlestību nē. atzinību drīzāk. to gan. sapratni arī varbūt mazliet.
domāšana un vēl sajūtas. no savas miesas es pats pamazām atbrīvojos. dažkārt šķiet, ka pat pārāk strauji.
kāpēc tu atbrīvojies no sava ķermenīša? viņš tak ir pelnījis, ka tu viņu mīli. un tavs ķermenis ir skaists. noteikti ļoti skaists.
mīlestība.. tā jau ir, bet tie, kuri mīl un ir mīlami, ne jau par cilvēkiem viņi dēvējami. cilvēknīšana ir stipri pašsaprotama, jo cilvēku suga ir stipri nomācoša. | |