| n! |
|
Nu kā, bļāviens, iespējams dzīvot skaisti? Nemāku. Un pats trakākais ir tas, ka nu vairs neviena apkārt nav tāda, kurš, pēc manām domām, to prastu. Nav no kā noskatīties. Un pie velna principu, ka jādzīvo cenšoties nelīdzināties nevienam, cenšoties būt pilnīgi atšķirīgam.
Pēdējās dienās man zūd sasaiste ar realitāti. Skolā es pārvietojos automātiski, nepiefiksējot, kur patiesībā atrodos. Viss griežas. Neko nesaprotu un nekontrolēju. Pirmās divas skolas dienas šajā gadā ir bijušas briesmīgas.
Un turklāt es tagad daudz lasu grāmatas un cenšos tajās, grāmatās aprakstītajās, pasaulēs dzīvot. Kaut kāda neapslāpējama vēlme no realitātes novērsties. Iespējams, ka tādēļ, ka dzīve rādās bezjēdzīga.
Jā, dzīvot es mācēšu skaisti tad, kad būšu zaudējis prātu, sajucis tajā, zaudējis pilnībā sasaisti ar realitāti, jo savos sapņos un ilūzijās es spēju dzīvot skaisti, tur es tikai un vienīgi skaisti dzīvoju. |
|
|
| ** |
|
Ai, neatdošu sevi vairs pagājībai ne pat mazliet. Lai atmiņas sadeg kā fotogrāfijas un papīri, kuri izsauc atmiņas. Biju nolēmis rakstīt dienasgrāmatu īstu un papīra lapām. Nerakstīšu. Negribu vēlāk lasīt par to, kāds es biju muļķis. Negribu atskatīties uz savu niecīgo dzīvīti.
Braucu trolejbusā un atkal šī sajūta, ka man kādu cilvēku vajag. Pirms tam es mīlestību kā kaut ko pašsaprotamu uztvēru, bet šajos mirkļos es to spēju novērtēt. Grūti tā paskaidrot. Neesmu īsti cilvēks, kurš spētu sajūtas vārdos ietērpt. Bet ir labi. |
|
|
