| ** |
10. Jan 2007|22:02 |
Ai, neatdošu sevi vairs pagājībai ne pat mazliet. Lai atmiņas sadeg kā fotogrāfijas un papīri, kuri izsauc atmiņas. Biju nolēmis rakstīt dienasgrāmatu īstu un papīra lapām. Nerakstīšu. Negribu vēlāk lasīt par to, kāds es biju muļķis. Negribu atskatīties uz savu niecīgo dzīvīti.
Braucu trolejbusā un atkal šī sajūta, ka man kādu cilvēku vajag. Pirms tam es mīlestību kā kaut ko pašsaprotamu uztvēru, bet šajos mirkļos es to spēju novērtēt. Grūti tā paskaidrot. Neesmu īsti cilvēks, kurš spētu sajūtas vārdos ietērpt. Bet ir labi. |
|
