| n! |
10. Jan 2007|00:40 |
Nu kā, bļāviens, iespējams dzīvot skaisti? Nemāku. Un pats trakākais ir tas, ka nu vairs neviena apkārt nav tāda, kurš, pēc manām domām, to prastu. Nav no kā noskatīties. Un pie velna principu, ka jādzīvo cenšoties nelīdzināties nevienam, cenšoties būt pilnīgi atšķirīgam.
Pēdējās dienās man zūd sasaiste ar realitāti. Skolā es pārvietojos automātiski, nepiefiksējot, kur patiesībā atrodos. Viss griežas. Neko nesaprotu un nekontrolēju. Pirmās divas skolas dienas šajā gadā ir bijušas briesmīgas.
Un turklāt es tagad daudz lasu grāmatas un cenšos tajās, grāmatās aprakstītajās, pasaulēs dzīvot. Kaut kāda neapslāpējama vēlme no realitātes novērsties. Iespējams, ka tādēļ, ka dzīve rādās bezjēdzīga.
Jā, dzīvot es mācēšu skaisti tad, kad būšu zaudējis prātu, sajucis tajā, zaudējis pilnībā sasaisti ar realitāti, jo savos sapņos un ilūzijās es spēju dzīvot skaisti, tur es tikai un vienīgi skaisti dzīvoju. |
|
