| |
|
Pārāk bieži jūtos kā teātrī, sēžot uz tām necilajām kāpnītēm, kuras savieno zāli ar skatuvi. Visos teātros tādas jau nav. Tajos nesēžu. Bet tajos, kur ir, tajos sēžu un mani velk, mugurai atsitoties pret vienu, pēc tam pret otro pakāpienu, trešo un ceturto, arī piekto, velk līdz esmu tur augšā. droši vien esmu aizķēries kaut kur, aizķēries aiz paša vilcēja, jo vilcējs pat nemana, ka ir kādu uzvilcis, nemana, ka lieks smagums, pārāk viegls esmu.
Šajā brīdī vajadzētu būt modinātājam, bet nav. Nu neviens no īstenības nespēs mani pamodināt. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
