44. |
|
dzimst sapņi spārniem sakļautiem un cerības bez dvašas tev tavas kailās lūpas tik ledainas un asas
visapkārt lauskas manī tā mirst mana stikla balerīna ar manām asinīm
jo skatuve ir nakts un skatītāji sasietām rokām (piespied mani grīdai) ar zobiem cenšas aizvērt priekškaru pakārt mūs prožektoru gaismās pataisīt par dekorācijām noplēst ieejas biļetes kas ieaugušas (pacel mani debesīs) rāpties līdz kasei un atgūt visu kas samaksāts un zaudēts
pamodini mani aizejot |
|
|
Comments: |
atmetot pirmos divus pantus un -jo- ir tā.. nu precīzi Tavā stilā =) un tad paņem.
tas sākums tikai tāda iesildīšanās, tas sākums varēja būt noklusēts, bet kaut kā sanāca, ka tomēr viņš tur ir.
mhm, tādu iespaidu viņš arī rada. bet tas tā. =) | |