Smaržo pēc pavasara, nudien. Es laukā gan neesmu bijusi, bet mamma ienāk, un jā.
Es pielieku galvu pie viņas pleca un tad pagriežos un sasmaržoju viņu.
Atnes man pavasari.
Tā smarža ir patīkama. Ļoti. Tikai vēlāk sāk nogurdināt.

Svaigi pļautas zālītes smarža. Uzlocītas bikses, kurās sabirst zāle, savīst un izbirst, kad liekot mazgāt tās atloka un izņem spraudītes. Saulainas dienas, krekliņi īsām rokām. Topiņi un motora rūkoņa, tā ir mana mašīna. Mans pļaujamais zāles, jā. Sarkanais. Un tad es tam palīdīšu apakšā, kamēr brālis turēs. Un tīrīšu, centīšos un nekad nesagriezīšu rokas. Tikai uz sejas sabirs sīki zāles stiebriņi un putekļi. Matos. Un es izlīdīšu ārā un papurināšu galvu, bet no tā jau tīrāka nepalikšu. Rudi mati. Nopurināšos un iešu skatīties pirmo formulu, kura nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Nekad vairs Šūmahers nebrauks un man nebūs cieši sažņaugtas dūres, bet es skumšu par Raikonena neveiksmēm tāpat kā līdz šim, ka pēdējā aplī pārsprāgts riepa, sadeg motors. Meitene! Un arvien man nepatiks Alonso stūrainā seja un pāšpārliecinātība, jo tādam nevajag mīļu apskāvienu drosmei, uzmundrinošu vārdu.

Visiem vajag. Protams, bet iespaids tāds. Tāds.

Un vasarās es jūtos nekur nepiederīga. Tāpat kā tagad. Un tas ir tik jauki. Labi. Nevienam nepiederēt.
Pagājušā vasara bija labākā manā mūžā līdz šim. Nudien. Es mīlu dzīvot un jūru. Un spēlēt volejbolu. Un, ka maniem bijušajiem klasesbiedriem veicas, tik ļoti prieks.

Nevienam nepiederēt ir labi. Dažiem. Un prieks dziedāt.

Pleci putekļaini, kad aiziešu pie mammas uz siltumnīcu. Pie viņas tomātiem un gurķiem, par kuriem viņa katru gadu apgalvo, ka nākošajā noteikti vairs nestādīs. Jā!

Mūzika: Nikolajs Baskovs -- Phantom Of The Opera.