From: walkire	Date: 4. Septembris 2009 - 15:45		(Link)

laimīgā.

es to sajūtu mēģinu noķert jau trešo gadu.

	From: pecuminjsh	Date: 4. Septembris 2009 - 15:48		(Link)

:) Es pat nezināju, kur un kāpēc stāties un kā dzīvot. Es vienkārši vadījos pēc tā, ko man konkrētajā mirklī gribējās darīt.

Es pieteicos savai studiju programmai tā - iegāju universitātē, mani sagaidīja cilvēks, kurš jautāja man visādus jautājumus, un es uz visiem atbildēju ar "Jā, protams". Tad man bija jāaizpilda pieteikuma anketa par studiju programmām. Un tajā mirklī man iespēra zibens (jebšu radās sajūta), ka man ir jāatver tā grāmatiņa, kurā ir visas studiju programmas kaut kādā vietā. Uz dullo. Atvēru un to arī pierakstīju.

	From: walkire	Date: 4. Septembris 2009 - 15:52		(Link)

liktenis. (:

es gan liktenim neklausīju- iestājos RSU, atnācu pēc rezultātiem, ieraudzīju, ka manis nav ne budžetā, ne maksas grupā un tad padomāju, ka esmu pārāk gudra meitene, lai netiktu vispār- un azgāju uz pārvaldi pieprasīt paskaidrojumus. izradās, manus dokumentus aizmirsa izskatīt vispār, un tad kādu stundu zemojas un atvainojas- man bija vislabākais rezultāts.
man nevajadzēja tur tikt.

	From: pecuminjsh	Date: 4. Septembris 2009 - 15:54		(Link)

Nuja. Tas ir gluži tāpat kā man ar citām augstskolām un citām studiju programmām - pilnīgi visur, kur es iestājos, es biju pirmā aiz strīpas. Es gan varēju cīnīties, bet man visu pēdējo gadu bija sajūta, ka "es zinu, ka būs labi". Un tā arī ir. :) Es esmu laimīga.