Prātojot par to, ko darīt tālāk, esmu mazliet samulsusi. Es gluži nejauši (un negribot) atradu savu pašreizējo studiju programmu (kuru drīz, drīz beigšu) un, to studējot, atradu savu lielisko darbu (nopietni, es nekad dzīvē nebiju plānojusi strādāt par gidu, bet reku šeku, nu jau trīs vai četri gadi).

Ar savām izvēlēm cilvēks veido savu likteni, vismaz tā šķiet. Un es esmu nolēmusi, ka kaut kas ir jāmaina, iestigusi pārāk lielā rutīnā, lai cik interesanti cilvēki neietu ar mani ekskursijās, lai cik nozīmīgus darbus un delegācijas man nepiešķirtu. Vienkārši tajā, ko daru vairs nav tik liela prieka, kāds bija sākumā, cilvēki gan vēl arvien saka, ka izskatās, ka es tiešām mīlu savu darbu (tā ir!), bet man gribas pārmaiņas. Un tas nozīmē, ka kaut kas ir jāmaina.
Ja Tev nesagādā prieku tas, ko Tu dari, tad nedari to, vai ne? (Par prieka izmēru gan te var diskutēt.)



Ja jūs varētu izdarīt vienu lietu, skaidri zinot, ka tā izdosies, vienalga kādā mērogā, vienalga kādā jomā, ko jūs darītu?

Garastāvoklis:: good
Mūzika: b.o.b. -- airplanes

Un tā, lai jums neliekas, ka esmu pievērsusies pārāk nopienām domām par dzīvi, varu visu norakstīt uz to, ka vakar volejbolā viens čalis ar savu gremdi trāpīja man tieši sejā. (Meitenes spēlēja pret čaļiem 6:6.) Paspējām izspēlēt divus setus - 1:1.

Šodien man ir skaisti sarkani pleķi (nu vismaz nav zils) uz deguna un citās vietās uz sejas, gandrīz sajutos kā agrāk, kad Gratiani nozilināja man visas rokas.

Bet nu priekš cilvēka, kurš vēl arvien pieklibo (tā lauztā kāja arvien ir zila un dīvaini sāp) un nevar pakustināt kājas pirkstus (man īsti nav ne jausmas, kāpēc), es esmu diezgan dzīvelīga.

Mūzika: david guetta feat. sia -- she wolf