Prātojot par to, ko darīt tālāk, esmu mazliet samulsusi. Es gluži nejauši (un negribot) atradu savu pašreizējo studiju programmu (kuru drīz, drīz beigšu) un, to studējot, atradu savu lielisko darbu (nopietni, es nekad dzīvē nebiju plānojusi strādāt par gidu, bet reku šeku, nu jau trīs vai četri gadi).

Ar savām izvēlēm cilvēks veido savu likteni, vismaz tā šķiet. Un es esmu nolēmusi, ka kaut kas ir jāmaina, iestigusi pārāk lielā rutīnā, lai cik interesanti cilvēki neietu ar mani ekskursijās, lai cik nozīmīgus darbus un delegācijas man nepiešķirtu. Vienkārši tajā, ko daru vairs nav tik liela prieka, kāds bija sākumā, cilvēki gan vēl arvien saka, ka izskatās, ka es tiešām mīlu savu darbu (tā ir!), bet man gribas pārmaiņas. Un tas nozīmē, ka kaut kas ir jāmaina.
Ja Tev nesagādā prieku tas, ko Tu dari, tad nedari to, vai ne? (Par prieka izmēru gan te var diskutēt.)



Ja jūs varētu izdarīt vienu lietu, skaidri zinot, ka tā izdosies, vienalga kādā mērogā, vienalga kādā jomā, ko jūs darītu?