Un tā, lai jums neliekas, ka esmu pievērsusies pārāk nopienām domām par dzīvi, varu visu norakstīt uz to, ka vakar volejbolā viens čalis ar savu gremdi trāpīja man tieši sejā. (Meitenes spēlēja pret čaļiem 6:6.) Paspējām izspēlēt divus setus - 1:1.

Šodien man ir skaisti sarkani pleķi (nu vismaz nav zils) uz deguna un citās vietās uz sejas, gandrīz sajutos kā agrāk, kad Gratiani nozilināja man visas rokas.

Bet nu priekš cilvēka, kurš vēl arvien pieklibo (tā lauztā kāja arvien ir zila un dīvaini sāp) un nevar pakustināt kājas pirkstus (man īsti nav ne jausmas, kāpēc), es esmu diezgan dzīvelīga.