S. biju pazinis akurāt divas nedēļas, kad ārsti viņai atklāja vēzi. Zvanu ar jaunumiem saņēmu, skatoties BBC par nemieriem Sīrijā - viņas dzimtenē. Gandrīz poētisko sasaisti uzķēru uzreiz, un nākamajās dienās saņemtajās ziņās tā kļuva aizvien spilgtāka. Asāds bija ielaistais vēzis, organisms - parastās šūnās - pret to cīnījās, un viens no sarežģītākajiem jautājumiem bija ārējas palīdzības pieņemšana tīri iekšējā cīņā.
Protesti Damaskā uzplūda un pierima tāpat kā S. slimības raporti. Sākotnējās cerības drīz vien tika brutāli sagrautas, un kļuva skaidrs, ka jāgatavojas ilgai, sāpīgai cīņai, kurā vēl ilgu laiku nebūs redzams skaidrs uzvarētājs.
Pēc pusotra mēneša apmeklēju viņu slimnīcā. S. bija krietni izkritusies miesās, bez palīdzības nevarēja noturēties sēdus, vēzim kaimiņos bija ieviesusies infekcija, vēnu zilganums bija izspiedies un izplūdis, lai uzņemtu visu slimnīcas aparatūru. Sēdēju uz krēsla viņai blakus, starp tēvu un jaunāko dēlu, klausoties deviņdesmitgadnieku artrītiski lēnajā šļūkāšanā un ratiņu rībēšanā. Runājām nervozi un saraustīti, un ar katru vārdu aizvien spēcīgāk jutu, ka galvā savītās sasaistes nomaina kauns par stāsta meklēšanu nevietā.
Kad atvadījos, uz brīdi pat šķita, ka esmu ieraudzījis S. kā īstu, dzīvu cilvēku ar asinīm, kauliem un tuviniekiem kā vienīgajām patiesajām mājas nacionalitātes un citu iedomu vietā.
Tags: paziņas & iedomas